Mundis

Sakartoties pa plauktiem, vai pareizak izveidot plauktus, kur gribetos sakartoties...

Šodien nopirku pulksteni. "Laimīgie laiku neskaita" - kurš to izdomajis, droši vien kāds ļoti nelaimīgs cilvēks ;)

Šodien sajutu tādu smagu Hamleta trūkumu organismā, jāatzīmē "Nākamo trešdien noteikti eju."

Šodien atkal nakas pieversties aprēķiniem.

Šodien...., jāpaklausas mūzika sirdij ;)

Sauju bultu naksnigas debesis.
Ceru, ka kads to atradis,
Ceru, ka trapisu tam ko skita redzu mirdzam...
Izlasis zimiti, kas piesieta bultai.
Izlasis un sapratis...
Izlasis un nenosodis...
Izlasis un atnesis bultu...

->

Vai drikst nenoticet intuicijai un neljauties tai jocigai sajutai un neljaut sevi tai vadit.
Tikai tapec ka ta sajuta reiz ieveda mani "nekuriene".
Tikai tapec ka tapat ka to reiz jutu, ari soreiz juutu, ka tas ir kas iipashs..., bet tad toreiz "aplauzos"...
Vai drikst...?

Labi diez vai kads sapratis par ko te runaju. Pasam jau skiet tas viss diezgan mulkigi, logikai nepakljauts un makten berniskigi...

Ja kads tomer prot no si rebusa, kko izdibinat un uzkapj uz mana domu vilnja - "Let Me Know".
Jo patiesam gribu ticet sim "feeling", kas neliek mieru jau vairakus menesus, bet soreiz tas nak un runa...

Biju noplīsis ka vecs dzinējs, bet nu jau škiet atkal esmu uz kajām - vismaz ceļos.

Apkart tik daudz cilveku...
Tik ļoti gribas parunāt...
Nav ar ko parunāt...

Pēc kādas pauzes atkal no darba majās un rīt ar uz darbu braucu ar velosipedu, maza laimīte :)

Tiek izdarīts gajiens ar bandinieku. Tatad spele ir sākusies, vismaz pirma partija.

Šodien velk uz vecaku mūziku, pat vecaka gadagajuma kolēgi mani nesaprot :D - žēl ka man nav ejoša plašu atskaņotaja...:(

Jāatzīst visi (varūt ne visi bet gan 50%) mani centieni virzība uz maniem mērķiem ir bijuši nesekmīgi viena iemesla dēļ - trūkst stratēģiskas plānošanas, taktikas vai sazin kā to tur sauc...
Tātad jāmācās stratēģiska domāšana un tas nozīmē jāsāk lielā šaka spele nu ta pavisam liela nevis vienkarsi lielā, ja saprotat par ko runaju.


Apmēram no 13 - 14 gadu vecuma neesmu spēlējis šahu, bet toreiz pat biju kadā šaha pulcinā, kur mācījos pie skolotaja, kurš bija traks kā marta zaķis :D (tas ir trumpis). Tātad viss jāmācas no jauna un biezpiens jaēd vairāk (sirgstu no spēcīga biezpiena trūkuma organismā).

Bet pats galvenais jau nav šhs, bet gan stratēģiskā domāšana, kuras man beidzamā laikā trūkst un kas ir jāatīsta.

Un tā, ta kā šaha dēlītis ir mans, es pirmais izvēlos figūras un izvēlos es melnās. Vēl ir brīva vieta pie dēlīša otrā galā, kadam, kas ar velas apgūt stratēgģisku domāšanu :D
Un nākamais solis šo dēlīti būs instalēt operētajsistēmā " Dzīve" .

Esmu gatavs asiņainai kaujai... :D

"Bet vai tad tas ir slikti, ja civilizācija, kura iznīcina planētu no jūras dzelmes līdz pat stratosfērai... vai tad tas ir slikti, ja šāda civilizācija aiziet bojā? Vai tad tas ir slikti, ja planēta pati sevi sadziedē?"

"-Vai tad ir labi, ja dzīvība iet bojā? -es atjautāju.
-Nevis aiziet bojā, bet mainās, -Mašara pēc brītiņa teica. -Šeit dzīvoja tādas jūsu būtnes izpausmes, kuras izvēlējās šādu sabiedrību. Tās gan izteica sevi, gan izmisīgi darbojās, lai kaut ko mainītu. Dažas uzvarēja, dažas zaudēja, bet visi kautko iemācījās."

"-Evolūcija padarīja civilizāciju par vadošo spēku uz šīs planētas. Pēc simtiem tūkstošiem gadu vadošais spēks bija nostajies pretī evolūcijai nevis ka palīgs, bet kā grāvējs, nevis kā dziednieks, bet kā parazīts. Tapēc evolūcija paņēma atpakaļ savu dāvanu, aizsteidzās garām civilizācijai, paglāba planētu no gudrības un nodeva to mīlestības rokās."

So can you come and make them disappear?

Daudzi cilvēki jauc 2 lietas:

"Spelēšanu ar kartīm, kas iedalītas un priecaties par tām (kaut kārtis ir sūdīgas)"
ar
"Spēlēšanu ar sūdīgam kārtīm, ko pats sev esi iedalījis zinādams, ka dali sev sliktas kārtis un esi varējis iedalīt labākas - tacu tas Tev pa grūtu ir bijis."
 


Un visssss beidzot, vēl varak cilvēkiem būs pa grūtu pacensties un izspelet sliktās kārtis lai to vietā pacenstos iegūt labākas (un te jau ir pilnīgi vienalga vai esi pats sev iedalījis tadas kārtis vai to izdarījis kāds cits)

Praktiska pieeja visam, ko mācos un ko iemācos.
Ka es to varu pielietot praksē...!?!?

Pats galvenais atbrīvoties un noticēt;)

Šodien ir sajūta, ka esmu krustcelēs pārdevis dvēseli velnam!
Ja vien jūs ticat velnam, sasodīti labi viss sanāk ko daru (no ietam ko velos darīt).
Un sasodīti labi padodas nedarīt lietas, ko nevēlos...

Dejas ar ģitāru...
Es jūtu skaņu...
Tās vairs nav stīgas bet tira skaista skaņa, lai ka es dauzītu pa stīgām...

Un runa nav tikai par ģitāru :D
Gribu jums visiem paspiest roku, gribu jūs visus apskaut...

Nopietni apsveru domu vel šogad:

1)sakt nodarboties ar izpletņlēkšanu;
2)nolekt ar gumiju Sigulda kādu reizi;
3)pavizinaties ar motodeltaplanu (nezinu kā īsti saucas)

un droši vien tikai nakamā gada sākumā:

4)sākt nopietni apgūt kada lidaparata vadīšanu - šobrīd domaju par planieri
5)turpinat visu šaja gada aizsākto.


Velos iekarot debesis :D

Viss nepieciešamais:

1)nedaudz apņemšanās;
2)šķipsniņa naudas;

Elementāri!

Es to tik labi saprotu un vīzija par ejamo ceļu ir tik skaidra un vienlaikus tik tēlaina, ka varētu sarakstīt grāmatu!
Viss ir skaidrs, atliek tik iet par skaidri saprasto ceļu :D

Rakājos pa veco grāmatu kalniem (meklēju ko..., nu kaut ko un visu), kas man mantojumā pat nezin no kā, jo cilvēki, kas sadevuši man tās diez vai pat visus burtus pazīst.
Pa vidu visam atradu plānu grāmatiņu (16lpp).

Iekšā ieraksts: "Edmundam (t.i. man :D) 1. vieta mīklu minēšanas maratonā 1996.g. 18.decembrī. skolotaja R.Ansone."

Skolas čempions biju :D patīkami atcerēties....
Pec skolas beigšanas ļoti ilgi gribēju skolotajai paldies pateikt - par visu.
Ta arī to neizdarīju.
Vēl jau nav par vēlu...

Kur jūs esat zaudejuši savu spēju mācīties?
Vai jūs tikai izliekaties?

Tik bieži gribas kādam parmest, ka viņs neprot vai nevēlas mācīties...
(varbūt kāds to vēlas pārmest man...)
Bernībā taču mēs visi tik dedzīgi mācījāmies...
Kur tas paliek?

Tagat to prot tik daļa no mums...

Jtos kā tukša pudele ar kajām un rokām...
Patīkama sajūta :D

Rīt SEB MTB maratons Ērgļos.

Izdzinis sevi līdz spēku izsīkumam, līdz brīdim, kad nav vairs spēku, lai atrastu sevī vēl tos spēkus par kuriem nenojautu. Un tad apmēram stundu pēc finiša vēl centīšos aprīt visu pasaules gaisu un iestāstīt ķermenim, ka nav vairs jāminas, ka ir laiks mieram...

Mērķis: tikt pirmajā simtniekā, t.i., lai finišā mana vieta būtu divciparu skaitlis ne trīs kā vislaik.
Diezgan nereāli, ja ņe vēra, ka katru reizi stabili turos pie 300 vietas :D
(Vispār sacenšas manā klasē ap 500 indivīdi)

Patiesībā jau mērķis uzstādīt jaunu robežatzīmi saviem izturības un spēku krājumiem (lai cik jocīgi nešķistu dažam tas galvenokart ir ne fizisks pārbaudījums, bet gan garīgs un robežas ar tiek meklētas jau galvenokārt gara spēkam).

-Kādēļ tas viss?
-Nr. 15 no saraksta "Lietas, kas japagūst izdarīt šajā pasaulē pirms pametu to"
-Tas būtu...?
-Pierādīt cilvēka neierobežotās iespējas!
-Pierādīt? Kam?
-Galvenokārt jau pašam sev. Un ja nu atradīsies vēl kaut viens cilvēks uz pasaules kuru būšu pārliecinajis par to, tad aiz laimes un lepnuma pacelšos gaisā... Vēl par vienu lidojumu vairāk ;)

“Sometimes the Journey is the destination.”

 

„Karte – tā vēl nav teritorija. Tas ir tikai modelis.“

* * *

Kādēļ pamest siltās mājas, kur Tevi neviens neapdraud, kur ir sauss un nekad nebūs auksti, lai dotos ceļā laikā, kad laikapstākļi ir neprognozējami, kad tu par 99,99% esi pārliecināts, ka ceļojuma laikā vairākkārt izlīsi, ka varbūt pat vienīgā reize kad būsi sauss ir tas brīdis, kad izbrauc no majām, ka iespējams nebūs kur pavadīt nakti, ka ceļā var gadīties visdažādākie negadījumi, kuru dēļ tu vari gūt traumas vai transportlīdzekļa bojajuma dēļ iestrēgt kautkur lauku rajonā, kur nav nekādu citu transportlīdzekļu, kas varētu tevi nogādāt mājās – drošībā. Un visbeidzot kādēļ doties ceļā ja nav nekāda konkrēta mērķa, nekā uz kurieni doties ko ieraudzīt, dabūt vai izdarīt. Patiesi ticu, ka:

Teorija bez prakses = „0”.

Tikai prakse bez teorētiskam zināšanām = „0”.

Tikai apvienojot praktisko ar teorētisko var sasniegt pilnību, apvienojot praktisko ar teorētisko var gūt iespējami maksimumu mācīšanās un sevis pilnveidošanas procesā.

Ar to vēlos teikt, ka lai cik grāmatas, rakstus „whatever” ko es izlasītu, noskatītos vai noklausītos tas nebūs salīdzināms ar to ko pats piedzīvoju kad izdzivoju savu romānu, stāstu vai pasaku par bruņinieku zilā „FOCUS” firmas „zirgā”.  Šī prakse kombinācijā ar manu fantāziju = ir neatsverama pieredze manā mācīšanās un pilnveidošanās procesā. Uz savas ādas piem. varu izjust R.Baha darbu varoņa naktis zem klajas debess, Marka Tvena darbu varoņu naktis pie ugunskura un gleznainos rītus pamostoties piem upes vai ezera krastā vai E.Po stāstu varoņu bailes ko naktīs izspēlē manis paša prāts un fantāzija.

Šādā veidā es varu pieskarties pasaulei, visam par ko esmu mācījies.

Šisir tikai sākums un ne visas ceļa iespējas ir bijušas izbaudītas uz 100% (patiesībā tiikai maza daļa).

Tā nu mēs ar kolēģi, katrs savādāk motivēti nolēmām doties „VeloTrip’ā”...

 

* * *

 

2007. gada 26. Jūlijs – pirmā diena. Izskatās būs laba diena - beidzot vairāk vai mazāk laba diena startam. Sakravājos un nemierīgs gaidu savu ceļabiedru (kolēģi, draugu MA). Mazliet bail. Tādās reizēs bieži izspēlēju galvā visas sliktās lietas, kas varetu atgadīties, tādejādi cerot, ka izspēlētie scenāriji diezvai piepildīsies reālajā dzīvē. Tas, ka ir tikdaudz brīva laika uzdzen vēl lielākas bailes.

Sagaidīju...! Tā nu mēs bruņojušies ar „Latvijas Ceļvedi” (otrais izdevums), „Ziemeļvidzemes tūrisma karti un Velokarti dodamies ceļā sākumā uz „Ķekavu”, lai tālāk dotos pāri pa „Rīgas HES” uz Salaspili. Salaspilī sanāk nomaldīties, bet drīzvien esam uz pareizā ceļa. Mērķis caur Upesciemu, Baltezeru un Ādažiem nokļūt Saulkrastos, kur paredzēta pirmā nakšņošana. Reāli aizbraucam tikai līdz kādam kempingam pie Dzirnezera. Kempinga vieta diezgan nolaizta. Uzraudze mūs ar uzreiz brīdina, lai visu vērtīgo naktī slēpjam – dzēraji un citadi salašņas naktīs mēdzot doties sirojumos, cik uzmundrinoši pirmajai naktijJ. Pati vieta gan fantastiska (kā vēlāk izradās visas mūsu nakšņošanas vietas tādas ir), tas pat liek manam ceļabiedram nedaudz atslābt un paskatīties uz šo „trip’u” nedaudz pozitīvāk (sākumā kolēģis šķita sašutis par „varen interesanto” ceļu gar šoseju jau pirmajā dienā) un morāli un fiziski noguris (atiecīgi šķita saīdzis un neapmierināts, bet tas jau mans tik kā novērotāja viedoklis), jo labu laiku jau fiziski noslogojis sevi nebija un jau pirmajā diena šāda slodze.

Bijām nobraukuši 72,31km + vēl kādi 20km ko kolēģis veica līdz starta vietai.

Jau pirmajā vakarā pie ugunskura galva bij pilna ar idejām un pārdomām par, par... par VISU.

Galvā iešaujas doma: Šādi vēlos pavadīt visu mūžu.

Pēc kundzes brīdinajumiem par nakts sirotājiem, fantāzija pēc saules norietēšanas izspēlēja neskaitāmus jokus, kas brīžiem lika pamatīgi pārbīties un ja nebūtu tumšs noteikti būtu redzams, ka palieku bāls no bailēm.

Pašam nemanot atslēdzos...

 

Music: Bethoven – Ode to Joy

 

 

2007. gada 27. Jūlijs – otrā diena. Rīts 05:00 Ja vakarnakt manā rīcībā būtu pistole, droši būtu sācis šaudīties tukšumā mēģinot sašaut izfantazētos sirotājus, kas uzglūnēja no visām pusēm.

Atkal viena „aizraujoša” diena braucot gar šoseju.

Vakarā sākas lietus un diezgan agri jau iegriežamies kempingā „Meleku līcis” pašā jūras krastā. Šodien esam nobraukuši 61.60km. Lielāko vakara gaišo daļu sanāk pavadīt teltī gaidot kad rimsies lietus. Kolēģis aizmieg, neilgi pēc tam aizmieg lietus– vairs nelīst. Dodos vairāku kilometru garā pastaiga gar jūru. Pagatavoju sev kārklu burvju nūjiņu.

Īsta burvju nūjiņa jātaisa no pīlādža, tas ir maģisks koks, ko jau seni latvji izmantoja lai dzenātu ļaunos garus. Taču laba „lāčurunga” jātaisa no ozolkoka. Universālāks vidusvariants ir pīlādža „lāčurunga”, kas būs vieglāka kā ozolkoka, attiecīgi arī neizturīgaka taču pielietojuma iespejas plašākas un vieglāka transportēšanai. Daži saka ka tā labi noder lai izdzītu ļaunos garus no lāčiem – „lāču sātanizdzinējs :D”.

Tajā vakarā, iedams gar jūru, es ļoti daudzko sabūru: ar smilšu palīdzību uzbūru mieru pasaulē, piebūru sev spārnus un lidinājos gar jūras krastu un virs viļņiem viegli pieskaroties viļņu galiem, diriģēju jūras orķestri utt, utt, utt.

Lietus vairs nelija un tajā naktī gulēju kā nosists.

 

Music: Bethoven – 9th Symphony

 

 

2007. gada 28. Jūlijs – trešā diena. Atkal pamodos kādos 05:00. Un atkal vairaku kilometru pastaiga gar jūru - pareizak: rīta kross.

Viļņi, kurus biju diriģējis un virs kuriem biju lidinajies bija iznīcinājuši manis uzburto mieru pasaulē – miers kā izradās ir tik trausls. Iespejams pie vainas tas, ka nūjiņa nebija no pīlādža vai arī vienkārši pasaule atkal mēģina iegūt līdzsvaru – miers apdraud to „Nemiers” vienkarši ir nepieciešams, lai tā pastavētu.

Pamanu pārmaiņas sevī: Šodien ir tā diena, ka patiešām sāku justies spēcīgāks, pat spēcīgs – visplašākajā šī vārda nozīmē.

Šodien traki smaga, bet interesanta diena. Nespējot atrast nakšnošanas vietu esam nobraukuši 117,94km. Redzēts un piedzīvots ar daudz, kā spilgtako vēlos minēt pamestu baznīcu, nedomāju, ka kas tāds vispār ir iespējams – pamesta pussabrukusi sāpju, skumju un žēlabu māja.

Nakts kempingā „Ezerpriedes” skaista vietā pie Burtnieku ezera.

 

Music: Bethoven – Fur Elise

 

 

2007. gada 29. Jūlijs – ceturtā diena. Labrīt! Atkal ceļos agri. Šodien nekādu garo gabalu nebraucam 52.9 km. Nakšņosim Vaidavā. Pa ceļam pagatavoju sev pīlādža burvju nūjiņu, sāku to apmācīt – vēlāk pazaudēju to L. Vaidava - vienkārši satriecoša vieta. Tūlīt jau ibraucot pašā Vaidavas pagastā pārņem tada jocīga sajūta: liekas, ka laiks apstājas – vai vismaz sāk kautkādu citu ritējumu. Nakšņojam pie Vaidavas ezera – atšķirībā no daudzām citām apdzīvotām vietām mūsu ceļā, šeit ir vairākas vietas kur iespējams pārnakšņot (ar telti). Paliekam tādā interesantā vēžotaju vietā J.

Pati vieta ir tikai maza daļa no visa. Šeit satiekam cilvēku, ko reālā pasaulē satieku tikai otro reizi, līdz tam sazinājāmies tikai vadu zemē.

Vakarā praktiskas nodarbības mākoņu stumdīšanaā – vēl diezko nesanāk.

Cik labi apzināties, ka mans priekšstats par cilvēkiem bij maldīgs, pasaulē ir arī savādāki cilvēki, netikai tadi kādi dzīvo man apkārtnē – patīkami sajust kautkādā veidā radniecīgu dvēseli.

Iespējams visam vēl ir nākotne, pasaule nav nolemta... Es jau zināju! :D

 

Music: Bethoven – Moonlight Sonata

 

 

2007. gada 30. Jūlijs – piektā diena. Šis sanāk noslēgums... No rīta paziņa atnāk apraudzīt vai vēl esam dzīvi un bišķi pakavēt laiku. Šķiet būšū nosaldinājis jauno draugu drēgnajā rītā – ceru, ka neapslims.

Jādodas ceļā. Nemāku atvadīties – jāiemācās, bet varbūt nemaz nevajag.

Visu, ko neprotam vai kur esam vāji varam iemācīties, varam uztrenneties tam – norūdīties, lai kļūtu spēcīgāki un labāki.

Reizēm tik ļoti kautko gribas pateikt kādam cilvēkam, bet tajā brīdī, kad ir iespēja, nespēj (iespējams tas ir vājums, jo baidies no tā ka tevi varētu pārprast).Vēlies pateikt tā vienkārši kā draugam – jo esi pamanījis kautko, kas tev patīk un vēlies lai draugs par to zin. *Vārds draugs šad tad tiek pārspīlēts, bet nevaru iedomāties citu vārdu ar kuru...

Vēlāk to ziņu nodevu citādi, tik vēl līdz šim brīdim nezinu vai sekmīgi un vai tapu saprasts...

Īstenībā grūti aizbraukt no šejienes, sajūta: kautkas nepabeigts. Klusībā ceru, ka kautkādu neparedzētu apstakļu dēļ mums vajadzētu šeit uzkavēties ilgāk.

Sākas lietus un pēc pusdienas nīkšanas teltī nospriežam, ka tomēr brauksim pa visu lietu. Doma Doties uz Līgatni, bet reāli tiekam tikai līdz Cēsīm, kur vienojamies, ka ceļš jāpārtrauc un ar vilcienu jādodas mājās – iemesli: nav gluži vairs praktiskas jēgas turpināt, jo tas būtu kā, kā... negribas lietot kādu rupju vārdu.

                Vilcienā „grabinam” mājup. Galvā daudz pārdomu. Jūtos stiprāks un gatavs ceļam ko esmu izvēlējies.

Pārlasu savu sarakstu „Lietas kas japaveic šjā pasaulē”, konstatēju, ka sarakstu nepieciešams krietni papildināt, patiesībā tāda sajūta tieši pēc pēdējām dienām Vaidavā. Atrodoties tādā vietā šķiet: ir visi nosacījumi lai dzimtu mākslinieks, pati vide vedina uz to – šeit ir visi apstākļi radošai domāšanai... Nezinu, kas mani tur tā velk...

Doma, ka šādi vēlētos pavadīt mūžū gan izgaisa, tagat ta pārformulējās savādāk un ir parādījies spilgts priekšstats par ejamo ceļu, par to ka visam jaiet cauri nelecot pāri nekam.

„Trip’a” laikā esmu izlasījis R.Baha – „Tilts pāri mūžībai”, kad ierodos mājās izlasu pēdējās 10lpp.

 

* * *

 

Atgriežoties mājās saprotu, manī ir sasodīti daudz spēka. Visi nosacījumi, lai turpinātu ceļu, savu atīstības ceļu.  

Manī atkal skan mūzika!

Saproti, ka ir lietas un cilvēki kas tev liek censties būt labākam.

 

 

 

 

Starta process ir noslēdzies tagat jāuzņem ātrums jo ātrums ļauj mums lidot augstāk pat ja mums ir mazi sparni!

 

 

 

 

 

 

 

Mundis

2007. gada 31.jlijā

( Gribas teikt svētceļojums )