Mundis

“Sometimes the Journey is the destination.”

 

„Karte – tā vēl nav teritorija. Tas ir tikai modelis.“

* * *

Kādēļ pamest siltās mājas, kur Tevi neviens neapdraud, kur ir sauss un nekad nebūs auksti, lai dotos ceļā laikā, kad laikapstākļi ir neprognozējami, kad tu par 99,99% esi pārliecināts, ka ceļojuma laikā vairākkārt izlīsi, ka varbūt pat vienīgā reize kad būsi sauss ir tas brīdis, kad izbrauc no majām, ka iespējams nebūs kur pavadīt nakti, ka ceļā var gadīties visdažādākie negadījumi, kuru dēļ tu vari gūt traumas vai transportlīdzekļa bojajuma dēļ iestrēgt kautkur lauku rajonā, kur nav nekādu citu transportlīdzekļu, kas varētu tevi nogādāt mājās – drošībā. Un visbeidzot kādēļ doties ceļā ja nav nekāda konkrēta mērķa, nekā uz kurieni doties ko ieraudzīt, dabūt vai izdarīt. Patiesi ticu, ka:

Teorija bez prakses = „0”.

Tikai prakse bez teorētiskam zināšanām = „0”.

Tikai apvienojot praktisko ar teorētisko var sasniegt pilnību, apvienojot praktisko ar teorētisko var gūt iespējami maksimumu mācīšanās un sevis pilnveidošanas procesā.

Ar to vēlos teikt, ka lai cik grāmatas, rakstus „whatever” ko es izlasītu, noskatītos vai noklausītos tas nebūs salīdzināms ar to ko pats piedzīvoju kad izdzivoju savu romānu, stāstu vai pasaku par bruņinieku zilā „FOCUS” firmas „zirgā”.  Šī prakse kombinācijā ar manu fantāziju = ir neatsverama pieredze manā mācīšanās un pilnveidošanās procesā. Uz savas ādas piem. varu izjust R.Baha darbu varoņa naktis zem klajas debess, Marka Tvena darbu varoņu naktis pie ugunskura un gleznainos rītus pamostoties piem upes vai ezera krastā vai E.Po stāstu varoņu bailes ko naktīs izspēlē manis paša prāts un fantāzija.

Šādā veidā es varu pieskarties pasaulei, visam par ko esmu mācījies.

Šisir tikai sākums un ne visas ceļa iespējas ir bijušas izbaudītas uz 100% (patiesībā tiikai maza daļa).

Tā nu mēs ar kolēģi, katrs savādāk motivēti nolēmām doties „VeloTrip’ā”...

 

* * *

 

2007. gada 26. Jūlijs – pirmā diena. Izskatās būs laba diena - beidzot vairāk vai mazāk laba diena startam. Sakravājos un nemierīgs gaidu savu ceļabiedru (kolēģi, draugu MA). Mazliet bail. Tādās reizēs bieži izspēlēju galvā visas sliktās lietas, kas varetu atgadīties, tādejādi cerot, ka izspēlētie scenāriji diezvai piepildīsies reālajā dzīvē. Tas, ka ir tikdaudz brīva laika uzdzen vēl lielākas bailes.

Sagaidīju...! Tā nu mēs bruņojušies ar „Latvijas Ceļvedi” (otrais izdevums), „Ziemeļvidzemes tūrisma karti un Velokarti dodamies ceļā sākumā uz „Ķekavu”, lai tālāk dotos pāri pa „Rīgas HES” uz Salaspili. Salaspilī sanāk nomaldīties, bet drīzvien esam uz pareizā ceļa. Mērķis caur Upesciemu, Baltezeru un Ādažiem nokļūt Saulkrastos, kur paredzēta pirmā nakšņošana. Reāli aizbraucam tikai līdz kādam kempingam pie Dzirnezera. Kempinga vieta diezgan nolaizta. Uzraudze mūs ar uzreiz brīdina, lai visu vērtīgo naktī slēpjam – dzēraji un citadi salašņas naktīs mēdzot doties sirojumos, cik uzmundrinoši pirmajai naktijJ. Pati vieta gan fantastiska (kā vēlāk izradās visas mūsu nakšņošanas vietas tādas ir), tas pat liek manam ceļabiedram nedaudz atslābt un paskatīties uz šo „trip’u” nedaudz pozitīvāk (sākumā kolēģis šķita sašutis par „varen interesanto” ceļu gar šoseju jau pirmajā dienā) un morāli un fiziski noguris (atiecīgi šķita saīdzis un neapmierināts, bet tas jau mans tik kā novērotāja viedoklis), jo labu laiku jau fiziski noslogojis sevi nebija un jau pirmajā diena šāda slodze.

Bijām nobraukuši 72,31km + vēl kādi 20km ko kolēģis veica līdz starta vietai.

Jau pirmajā vakarā pie ugunskura galva bij pilna ar idejām un pārdomām par, par... par VISU.

Galvā iešaujas doma: Šādi vēlos pavadīt visu mūžu.

Pēc kundzes brīdinajumiem par nakts sirotājiem, fantāzija pēc saules norietēšanas izspēlēja neskaitāmus jokus, kas brīžiem lika pamatīgi pārbīties un ja nebūtu tumšs noteikti būtu redzams, ka palieku bāls no bailēm.

Pašam nemanot atslēdzos...

 

Music: Bethoven – Ode to Joy

 

 

2007. gada 27. Jūlijs – otrā diena. Rīts 05:00 Ja vakarnakt manā rīcībā būtu pistole, droši būtu sācis šaudīties tukšumā mēģinot sašaut izfantazētos sirotājus, kas uzglūnēja no visām pusēm.

Atkal viena „aizraujoša” diena braucot gar šoseju.

Vakarā sākas lietus un diezgan agri jau iegriežamies kempingā „Meleku līcis” pašā jūras krastā. Šodien esam nobraukuši 61.60km. Lielāko vakara gaišo daļu sanāk pavadīt teltī gaidot kad rimsies lietus. Kolēģis aizmieg, neilgi pēc tam aizmieg lietus– vairs nelīst. Dodos vairāku kilometru garā pastaiga gar jūru. Pagatavoju sev kārklu burvju nūjiņu.

Īsta burvju nūjiņa jātaisa no pīlādža, tas ir maģisks koks, ko jau seni latvji izmantoja lai dzenātu ļaunos garus. Taču laba „lāčurunga” jātaisa no ozolkoka. Universālāks vidusvariants ir pīlādža „lāčurunga”, kas būs vieglāka kā ozolkoka, attiecīgi arī neizturīgaka taču pielietojuma iespejas plašākas un vieglāka transportēšanai. Daži saka ka tā labi noder lai izdzītu ļaunos garus no lāčiem – „lāču sātanizdzinējs :D”.

Tajā vakarā, iedams gar jūru, es ļoti daudzko sabūru: ar smilšu palīdzību uzbūru mieru pasaulē, piebūru sev spārnus un lidinājos gar jūras krastu un virs viļņiem viegli pieskaroties viļņu galiem, diriģēju jūras orķestri utt, utt, utt.

Lietus vairs nelija un tajā naktī gulēju kā nosists.

 

Music: Bethoven – 9th Symphony

 

 

2007. gada 28. Jūlijs – trešā diena. Atkal pamodos kādos 05:00. Un atkal vairaku kilometru pastaiga gar jūru - pareizak: rīta kross.

Viļņi, kurus biju diriģējis un virs kuriem biju lidinajies bija iznīcinājuši manis uzburto mieru pasaulē – miers kā izradās ir tik trausls. Iespejams pie vainas tas, ka nūjiņa nebija no pīlādža vai arī vienkārši pasaule atkal mēģina iegūt līdzsvaru – miers apdraud to „Nemiers” vienkarši ir nepieciešams, lai tā pastavētu.

Pamanu pārmaiņas sevī: Šodien ir tā diena, ka patiešām sāku justies spēcīgāks, pat spēcīgs – visplašākajā šī vārda nozīmē.

Šodien traki smaga, bet interesanta diena. Nespējot atrast nakšnošanas vietu esam nobraukuši 117,94km. Redzēts un piedzīvots ar daudz, kā spilgtako vēlos minēt pamestu baznīcu, nedomāju, ka kas tāds vispār ir iespējams – pamesta pussabrukusi sāpju, skumju un žēlabu māja.

Nakts kempingā „Ezerpriedes” skaista vietā pie Burtnieku ezera.

 

Music: Bethoven – Fur Elise

 

 

2007. gada 29. Jūlijs – ceturtā diena. Labrīt! Atkal ceļos agri. Šodien nekādu garo gabalu nebraucam 52.9 km. Nakšņosim Vaidavā. Pa ceļam pagatavoju sev pīlādža burvju nūjiņu, sāku to apmācīt – vēlāk pazaudēju to L. Vaidava - vienkārši satriecoša vieta. Tūlīt jau ibraucot pašā Vaidavas pagastā pārņem tada jocīga sajūta: liekas, ka laiks apstājas – vai vismaz sāk kautkādu citu ritējumu. Nakšņojam pie Vaidavas ezera – atšķirībā no daudzām citām apdzīvotām vietām mūsu ceļā, šeit ir vairākas vietas kur iespējams pārnakšņot (ar telti). Paliekam tādā interesantā vēžotaju vietā J.

Pati vieta ir tikai maza daļa no visa. Šeit satiekam cilvēku, ko reālā pasaulē satieku tikai otro reizi, līdz tam sazinājāmies tikai vadu zemē.

Vakarā praktiskas nodarbības mākoņu stumdīšanaā – vēl diezko nesanāk.

Cik labi apzināties, ka mans priekšstats par cilvēkiem bij maldīgs, pasaulē ir arī savādāki cilvēki, netikai tadi kādi dzīvo man apkārtnē – patīkami sajust kautkādā veidā radniecīgu dvēseli.

Iespējams visam vēl ir nākotne, pasaule nav nolemta... Es jau zināju! :D

 

Music: Bethoven – Moonlight Sonata

 

 

2007. gada 30. Jūlijs – piektā diena. Šis sanāk noslēgums... No rīta paziņa atnāk apraudzīt vai vēl esam dzīvi un bišķi pakavēt laiku. Šķiet būšū nosaldinājis jauno draugu drēgnajā rītā – ceru, ka neapslims.

Jādodas ceļā. Nemāku atvadīties – jāiemācās, bet varbūt nemaz nevajag.

Visu, ko neprotam vai kur esam vāji varam iemācīties, varam uztrenneties tam – norūdīties, lai kļūtu spēcīgāki un labāki.

Reizēm tik ļoti kautko gribas pateikt kādam cilvēkam, bet tajā brīdī, kad ir iespēja, nespēj (iespējams tas ir vājums, jo baidies no tā ka tevi varētu pārprast).Vēlies pateikt tā vienkārši kā draugam – jo esi pamanījis kautko, kas tev patīk un vēlies lai draugs par to zin. *Vārds draugs šad tad tiek pārspīlēts, bet nevaru iedomāties citu vārdu ar kuru...

Vēlāk to ziņu nodevu citādi, tik vēl līdz šim brīdim nezinu vai sekmīgi un vai tapu saprasts...

Īstenībā grūti aizbraukt no šejienes, sajūta: kautkas nepabeigts. Klusībā ceru, ka kautkādu neparedzētu apstakļu dēļ mums vajadzētu šeit uzkavēties ilgāk.

Sākas lietus un pēc pusdienas nīkšanas teltī nospriežam, ka tomēr brauksim pa visu lietu. Doma Doties uz Līgatni, bet reāli tiekam tikai līdz Cēsīm, kur vienojamies, ka ceļš jāpārtrauc un ar vilcienu jādodas mājās – iemesli: nav gluži vairs praktiskas jēgas turpināt, jo tas būtu kā, kā... negribas lietot kādu rupju vārdu.

                Vilcienā „grabinam” mājup. Galvā daudz pārdomu. Jūtos stiprāks un gatavs ceļam ko esmu izvēlējies.

Pārlasu savu sarakstu „Lietas kas japaveic šjā pasaulē”, konstatēju, ka sarakstu nepieciešams krietni papildināt, patiesībā tāda sajūta tieši pēc pēdējām dienām Vaidavā. Atrodoties tādā vietā šķiet: ir visi nosacījumi lai dzimtu mākslinieks, pati vide vedina uz to – šeit ir visi apstākļi radošai domāšanai... Nezinu, kas mani tur tā velk...

Doma, ka šādi vēlētos pavadīt mūžū gan izgaisa, tagat ta pārformulējās savādāk un ir parādījies spilgts priekšstats par ejamo ceļu, par to ka visam jaiet cauri nelecot pāri nekam.

„Trip’a” laikā esmu izlasījis R.Baha – „Tilts pāri mūžībai”, kad ierodos mājās izlasu pēdējās 10lpp.

 

* * *

 

Atgriežoties mājās saprotu, manī ir sasodīti daudz spēka. Visi nosacījumi, lai turpinātu ceļu, savu atīstības ceļu.  

Manī atkal skan mūzika!

Saproti, ka ir lietas un cilvēki kas tev liek censties būt labākam.

 

 

 

 

Starta process ir noslēdzies tagat jāuzņem ātrums jo ātrums ļauj mums lidot augstāk pat ja mums ir mazi sparni!

 

 

 

 

 

 

 

Mundis

2007. gada 31.jlijā