Trešdiena, 2. Feb 2005, 09:59
Līdz nāve mūs šķirs

Kad šovasar vilcienā braucu no Rēzeknes uz Rīgu redzēju divus pensionārus, droši vien, ka vīrs un sieva. Man ierastā situācija šāda vecuma cilvēkiem -> nodzīvojuši mūžu kopā viens otram apnikuši, viens otram piesienas par katru sīkumu un labākajā gadījumā viņu atiecības var nosaukt par draudzīgu līdzās pastāvēšanu, kas drīzāk izskatās pēc brāļa un māsas atiecībām. Bet šie "opji"... Izskatījās, itkā viņi būtu tikko samīlējušies, ar visām tam piedienošajām izpausmēm. Tas man lika aizdomāties. nu skaisti nu ko vēl lai saka, ka var šitā nodzīvot mūžu kopā un vēl joprojām just to pašu, ko kad tikko viens otru iemīlēja. Lika aizdomāties vai es kādreiz atradīšu tādu cilvēku, ka mīlestība mūsu starpā nezudīs līdz sirmam vecumam. Tas ir tas ko vēlos par visu vairāk un pārējais viss ir nenozīmīgs, nauda, māja, mašīna - nekas man nav vajadzīgs ja varētu tikai šitā nodzīvot dzīvi. Līdz nāve mūs šķirs...

Trešdiena, 2. Feb 2005, 15:29
[info]mexican

A nav tā, ka ilgojies pēc tā, ko nēesi nekad jutusi? Es to varētu salīdzināt ar nostaļģiju pēc PSRS laikiem:) Biju mazs tajā laikā taču daudz ko atceros, ielūkoties tur esmu varējis, izārdot pie vecmammas pažobeli, atrodu daudz tā laika mantas kaudzēm fotogrāfijas un ir tāda kā nostaļģija pēc tā ko kārtīgi neesi jutis tikai nedaudz pataustījis. Tāpat ar to sarežģīto lietu mīlestību, gribas izbaudīt, lai gan par to kas tas ir tikai nojausma, tikai pāris reizes pataustītas sajutas...

Trešdiena, 2. Feb 2005, 15:42
[info]guntrinna

Ilgi laiku baidījos. Tagad, kad vairs nebaidos, kad gribas, vairs nesanāk, Bet ceru uz to labāko

Trešdiena, 2. Feb 2005, 15:58
[info]mexican

Kā jau visi...