Kā cilvēks, kura vecāki bija ar psiholoģiskām problēmām, viens neiorotiski depresīvs bipolārs, otrs 'stunted' apātisks, ultraintraverts, abiem smagam, nelaimīga bērnība, pašnāvības un alkoholismi fonā, jā.
Nevaru iedomāties sevi kā labu tēvu, lai gan vispār dzīvē itkā esmu "labs". Varbūt tā ciešanu bagāža pat padara labāku. Cilvēki, kas nekad necieš, ir "sliktāki". Bet es spekulēju. Droši vien ir dažādi.

:(

Bet tas, ko tu dari ir svētīgi. Es jūtu tevī to "divine grace" kaut kādu. Vismaz no tā kā tu raksti. Tu esi nepilnīga, grēcīga un visu laiku pieļauj kļūdas, bet esi ļoti self-conscious par par to. Varu derēt daudz iekšējo sarunu un negulētu nakšu dēļ tā. Man liekas tā ir tāda sava veida šķīstītava, ja tu jau dzīves laikā apzinies cik sūdīgs esi, kaut arī nespēj tikt galā ar savām problēmām, bet vismaz zini, ka tās ir un neizgāz dusmas uz citiem, kas pie tā nav vainīgi. Dievs, palīdzi mums, nešķīstajiem.
(esmu iedzēris)