Ok.. ir atbraukusi R mamma. Uz mēnesi. This is going to be hard.

Viņa ir jauka tantiņa of course, tikai ar labiem nolūkiem.. bet es laikam pārvērtēju savus pacietības mērus. That said man nemaz nebija dota izvēle viņas palikšanas ilgumā, jo R vienkārši vienu dienu paziņoja, ka viņa lūk nopirkusi biļeti uz mēnesi.

Anyways. Ir astoņi vakarā. Noliku S gulēt, atnāku uz dzīvojamo istabu, viņa ir uzlikusi kaut kādu romantisko balāžu popūriju uz televizora, sēž ar R uz dīvāna un lāpa kaut kādu pārvalku. Vakar viņa ar mums skatījās filmu līdz 11! vakarā un es biju pirmā, kas nolūza un aizgāja gulēt ar S. Although R man baigi stāstīja ka viņa iet gulēt 6 un ceļas 4 no rīta.. es gaidīju vienmēr gatavas brokastis un brīvus vakarus ar R.

Tagad man ir tāda sajūta, ka būšu R pazaudējusi uz mēnesi, un mans vienīgais mazais draudziņš būs S.

Plus vēl viņa visur atstāj gaismas, tā it kā enerģijas cenas nebūtu kāpušas (šomēness, lai arī samazinājām patēriņu par pusi, tikuntā 220 paundi!), ēst taisa mazas porcijas, un vispār nerunā angliski.

Ok viņa man atveda dāvanās kleitas, kurpes un aprocītes, un uztaisīja foršu foto albūmiņu ar S bildītēm. Bet veselu mēnesi sēdēt vēlu vakarā uz dīvāna manā spot!

Un kas vispār būs kad R ies uz darbu un atstās mūs divatā! Ugh. Es vienkārši visu laiku uķināšos ar S, un kopā ar viņu čučēšu pa dienu.

Man ļoti nepatīk, ka cilvēki izdara neapdomīgas izvēles. Atbraukt uz veselu mēnesi, zinot, ka visvairāk laika viņai būs jāpavada ar mani, kas nerunā spāniski, es domāju ir nesmalkjūtīgi. It sevišķi, jo viņa īpaši nav ieinteresēta S.

Protams, es jūtos slikti šādi viņu/situāciju disojot. Bet pasakiet vai tas ir normāli ka dzīvesbiedra māte iedomājas veselu mēnesi sēdēt manā dīvāna spot ar mani nerunājot!

Plus man rīt ir pirmā darba diena, kas man liek justies vēl bēdīgāk un vientuļāk. I wish I could drink a big glass of red wine to spite all this.