Par izplatīšanu - par to patiešām šobrīd turpinās pētījumi, bet tas, kas ir konstatēts, ka vakcinētiem cilvēkiem, pat ja infekcijas augstākajā punktā nav īpašu atšķirību starp nevakcinētajiem, vīrusa daudzums elpceļos krīt ātrāk: https://www.thelancet.com/journals/laninf/article/PIIS1473-3099(21)00648-4/fulltext

Tas, ka ar vakcināciju šobrīd nepietiek, lai apturētu vīrusa izplatību, ir skaidrs, tāpēc arī vakcinētajiem bija lokdauns un arī šobrīd ir jāievēro noteikti ierobežojumi. Tas nenozīmē, ka vakcinācija nav nepieciešama. Paskaties uz skaitļiem tepat Latvijā - cik saslimst vakcinētie, cik - nevakcinētie, un kāda ir smagi slimo un mirušo proporcija starp vakcinētajiem un nevakcinētajiem. Tas, kas šobrīd notiek slimnīcās, ir tiešs rezultāts paļāvībai uz dabisko imunitāti.

Par vakcīnu "uzspiešanu" jau atkal - cilvēkiem ir iespēja nevakcinēties, bet jārēķinās, ka šī izvēle var ietekmēt to, kādas iespējas viņiem ir pieejamas. Tas, kādi tieši ierobežojumi ir efektīvi, ir diskutējams, bet kopumā ir saprotams, ka valsts mēģina samazināt vīrusa izplatību un it īpaši to saslimstību skaitu, kam ir ievērojami lielāka iespēja rezultēties hospitalizācijā.

Bet visa šī situācija patiešām liek aizdomāties par brīvību, ko tā vispār nozīmē. Jo šobrīd daudzi cilvēki cīnās pret ārējiem ierobežojumiem, piesaucot brīvību, bet vienlaikus neņem vērā to, kā viņu pašu izvēles apdraud viņu veselību un dzīvību. Ja par pandēmiju domātu tikai hipotētiski, kā par iespējamību, varētu iztēloties, ka lielā cīņa būs par to, vai visiem pietiks vakcīnu, vai visiem būs iespēja sevi pietiekamā mērā aizsargāt. Bet faktiski cīņa notiek par iespēju izdarīt tādu izvēli, kas apdraud gan pašu, gan citus.