14 September 2021 @ 05:43 pm
 
Šodien darbiņā bija pēdējā diena.

Gāju asarīgam acīm projām.

Pandēmijas izdzīvošana kaut kā ļoti saliedēja mūs visus, es noteikti jutos daudz atbildīgaka un padevīgaka savam amatiņam. Nekas man nebija par grūtu, un pat aci nepamirkšķināju (varbūt tikai nedaudz) ja jāpaliek ilgāk darbā vai jāizdara tā vai šitā papildus lieta. Šī vasara bija visaizņemtākā manā mūžā, bet arī gandarītākā. Es jutos kā čaneloju vienu no tiem īpašajiem high on life cilvēkiem, pie kuriem var nākt ar jebko, un viss tiks apzinīģi padarīs ar smaidu, ar labu vārdu un bez kavēšanās, kas rada risninājumus nevis problēmas, un uz drāmām reaģē ar 'tātadiņ, paskatīsimies ko mēs varam te izdarīt'. Salīdzinot to ar kaut kādiem iepriekšējiem maniem gadiem darbā, es tad jutos kā kaut kāda teju īgna slinkule, lai arī, protams, biju tikuntā rēns gada skolēns.

Anyway.

Tas ir beidzies. Es nezinu vai atgriezīšos.. nezinu kas un kā būs. Es pašlaik jūtos kā savādā limbo. Man ir raudulīgi žēl, ka vairs nevaru palīdzēt saviem bosiem. Un tikmēr es vēl neesmu atradusi emocionālu peisaisti un entuziasmu savam jaunajam darbam, un jūtos dīvaini tukša, ne sliktā ne labā nozīmē, vienkārši tukša. Iespējams tāpēc, ka viss nezināmais, lai cik aizraujošs un interesants, man vienmēr ir sagādājis dziļu nelaimīguma un skaudruma sajūtu. Es esmu konservatīvs un kautrs kaķēns, un lai arī es lekšu ar izpletni ja mani spiedīs, es to izbaudu tikai tīri intelektuālā līmenī kā cilvēkpieredzi.

Es ceru, ka pa šīm dažām atlikušajām nedēļām (kas es ceru man tiešām ir atlikušas), mans prāts pārmainīsies, un manu pandēmijas/darba ptsd nomainīs maigs miers un plaukstoša uzņēmība pret jauno darbiņu. Kā vienmēr es vienkārši paklausīgi pildu tās lomiņas ko man visums nosaka, ko gan citu.

Jā, es ceru, ka varbūt pēc kadām dienām vai nedēļas miega, saorganizēšanās, atpūtas un konstruktīvisma, es pati sev vairs neizlikšos tik bezemocionāla un pessoiska.
 
 
simfonija: The National