Sasmērēties domāju tādā ziņā, ka nejauši pieslieties ļaunumam. Es bieži nespēju izlemt/sajust, kas ir labi un kas ir slikti.. it īpaši mūsdienu sorry bet megapsihajā morālajā klimatā. Es vienmēr mēģinu saprast abas puses un vēl trešo, un tad baidos, ka tikunta neatrodos pareizajā pozīcijā uz pareizā ceļa..

Bet varbūt tev ir taisnība, un šāda teoretizēšana ir lieka šķērdēšana. Jo būtībā ir kā saka - ir ļoti vienkārši atpazīt konkrētās situācijās, kas ir labi un kas nē. Piemēram 10 baušļi ir ļoti vienkārši un praktizējami.

*Es nedomāju ka mūs tā tiesās. Es tomēr sliecos ticēt, ka Dievs mīl cilvēkus, lai kāds būu viņu pienesums. Uz pasaules ir bezgalība lietu kas jāsakārto un jāuzlabo, kam jāpalīdz. Es nedomāju, ka Dievs jebkad turētu kaut kādi izpalīdzīguma credit score. Vienkārši ir brīži, kad cilvēks ir garīgi tik pilns, ka nepalīdzēt nav iespējams, un mīlestība un rūpes gāžas ārā. Bet citreiz viņa gars ir ļoti mazs un vājš, un viņš neredz skaidri, neredz kā patiesi palīdzēt.