the most irrevocable human thing. nez. man tā šķiet, vai nu domāšanas kļūda, vai arī bioķīmijas nesakārtotība.

es vnk domāju par savu vecmammu, un viņa lielākoties tikai gaužas par dzīvi/veselību, tjipa, ja parādās, kāds niecīgs pozitīvs teiktums, tad tam seko uzreiz BET un atkal gaudu jūra.
man šķiet, ka tur ir gan vecuma sabojāta bioķīmija, kkādi varbūt pazemināti priecīgumu nodrošinoši hormoni, gan arī vnk domāšanas kļūda, kad visa uzmanība tiek pastiprināti pievērsta sliktajam (kas nenoliegšu, viņas dzīvē ir daudz, BET, jā, tai pašā indijā un citur ir redzēti daudz sliktākos apstākļos cilvēki, kas nav tāds gaudu maiss) (un ar šo es neaicinu uz kkādu fake pozitīvismu, nē, bet procentuāli laikam tomēr šķiet, ka gaudām jāsastāda varbūt 5-10% no kopējā dzīves satura, tjipa pažēlojies, pavalsties skumjās, dažreiz vajag lai attīrītos, un savācies un soļo tālāk). kgan, viņa ir vēzis pēc horoskopa. un vēži mēdz būt melanholiski kopumā kā personības. aij, hvz kā tur ir