Ai sorry, nu ja, domai jābū tādai, ka neintegrēts/neizprasts animus var radīt antipātijas un emocionālus sarežģījumus. Cik es pati saprotu, animus ir bezmazvai kā mītisks dzīvnieks, kas dzīvo manā psihē, bet nav gluži mana esence un būtība.. bet gan noderīgs kompanjons, ja es iemācos to/ar to saprast/ies. Laikam animus neintegrēšana var iznest viņa sliktos/shadow elementus, kamēr integrēšana ļauj izmantot viņa pamudinošos/konstruktīvos elementus.

Mans citāds bija, kā piekrišana, ka ja animus eksistē, tad es noteikti viņu bieži izjūtu kā traucējošu ietekmi, kas visu laiku slāpē kaut kādus manus dvēseles instinktus. Bet nu ne vienmēr, dažreiz, viņš tieši dod dvēselei spēku uzstāt uz saviem instinktiem.