Nu jā, labi. Bet ir laiks un vieta. Gribēt, lai par tavām sāpēm zina pēc iespējas vairāk cilvēku.. tajā ir kaut kas smirdīgs un atriebīgs. Man arī daļēji šķiet, ka labāk ir par sāpēm ar daudziem nerunāt un tās nereklamēt, jo dzīve ir visiem grūta.. un jo vairāk mēs dzirdam par sāpēm, jo grūtāk mums paliek. Man šķiet, ka cilvēkiem ar sāpēm vajag tikt galā diskrēti, nevis atdodot tās citu jušanai, un tā sevi atvieglojot. Priekš tam ir profesionāļi, kas var palīdzēt.
Man sirdī vienmēr šķiet, ka cilvēku pavisam nopietns pienākums, ko būībā visi parkāpj, ir vienam otru iedvesmot un uzmundrināt, nevis spiest pei zemes. Jo esības labdabība, manuprāt, ir dziļāks un patiesāks fenomens nekā sāpes, ko parasti rada neziņa vai nesapratne, vai mīlestības trūkums.

Piekrītu Antonio, atlaist tā, ka tu saproti, ka nav nepieciešamības to turēt (reāli kā atlaist kulaku un tagad tevi ir jauna brīva roka ko lietot), nelikt visu savu garīgo enerģiju dusmībā un apvainošanās, bet gan palaist visu visu slikto vējā, un uzmeklēt labo.