Bet the firm ir karaliene, tā ir visa viņas dzīve, izvēlētais dzīvesstils, esība. Es nedomāju, ka karaļnamu var nokritizēt nekritizējot karalieni, jo tas karaļnams jau eksitē dēļ viņas, dēļ Harija brāļa, kuri visi ir izvēlējušies šo dzīvi, lai cik tur būtu apspiestības, depresīvu momentu, pašnoteikšanās trūkuma, brīvības trūkuma. Teiksim Elizabetes tēta brālis, kas bija uz kādu laiku karalis, izlēma ka tas nav priekš viņa jo karaļnams neļāva viņam precēties ar savu sirdsāķīti, viņš tad pameta troni lai būtu kopā ar savu draudzeni, bet ne reizi neko sliktu par ģimeni neizteicās.
Tāpēc, lai cik laipni, maigi un eleganti viņi savu bēdu izstāstītu, es nedomāju, ka to var nevar saprast nekā citādi, kā royal family sucks because they made me sad and didn't let me do things, and commented on my appearance.
Ja problēma bija tikai britu mēdijos, tad ir vēl ačgārnāk. Jo tajā vietā lai atriebtos mēdijiem, viņi tieši iedod mēdijiem vēl vairāk pārdodamā materāla.. atriebjoties ģimenei.

Es, protams, saprotu, ka cilvēkiem ir tiesības runāt par savām pieredzēm.. viņi ir slaveni un kāpēc atsacīties no Opras intervijas. Bet kritizēt ģimeni, kas viņiem neko sliktu nav izdarījusi, izņemot pieņēmusi sagaidot ka viņi dzīvos pēc karaļnama likumiem, un tad palaidusi kā viņi gribēja bez no hard feelings, ir icky. Es domāju ka viņiem vajadzēja būt diskrētākiem, runāt par savām emocijām inteliģentāk, neiepinot tajās citus tādā merā, it kā tikai viņi par tām būtu atbildīgi. It sevišķi, ja tas ir for the whole world to see. Manuprāt, priekš tādas atklātības, kas necessarily parāda citus sliktā gaismā (dēļ jūsu esības izpratnes kontrastiem) pieder tikai psihoterapeita kabinetā. Sorry, ja es esmu kaut kāda old fashioned un domāju, ka vecāki un vecvecāki un māsas un brāļi ir jāciena un evajag viņiem aiz muguras runāt par slikto, bet es vienkārši nevaru piekrist cilvēkiem, kas domā ka tas ir no big deal.

Vēl es arī atvainojos par being so agitated, I am sure ka lasīt tādus ierakstus ir annoying, bet ciba nu..