([info]methodrone) wrote on March 8th, 2021 at 05:49 pm
Age of Cain.
Es nemaz ar neskatīšos Meganas un Harija interviju. Pietika izlasīt Piersa komentāru, lai man uznāktu šķērmu mutuļi, atsitot jebkādu ziņkārību par viņu suņpurnīgo grimas tārpmēli. 

"Salacious. Scandalous. Sanctimonious. Spectacularly self-serving. Those were just my initial thoughts after ten minutes of the Oprah whine-athon with Meghan and Harry, and while restricting myself to only using words beginning with the letter 's'. By the time I'd finished the whole two-hour orgy of pious, self-indulgent, score-settling twaddle, the steam was erupting out of my ears like an exploding geyser, and my lexicon of rageful epithets extended to the full range of the alphabet. Never have I watched a more repulsively disingenuous interview. Nor one more horrendously hypocritical or contradictory." 

Kas manī visvairāk raisa pretīguma afektu pret sūdzēšanos ir tas, ka es pati to esmu tik eleganti izkopusi, ka rūgti visaptveroši izprotu sūdzēšanās it kā nevainīgi draudīgos mehānismus, kas pasauli vienmēr padara par ļaunāku vietu. 

Es akūti izjūtu, kā sūdzēšanās ieplēš laiktelpas villainīti un aukstasinīgi tajā ielaiž badīgi tumšos iznīcības spēkus. Nihilismu, apātiju, naidu, atriebību, vardarbību, ļaunu kaisli, kas deg alkatīgām mēlēm un posta nešķirojot. 

Jā, mēs visi esam krituši, mēs visi ciešam un raudam un drebam un dodam savas asinis un sviedrus gribīgi un negribīgi. Citiem sāpes ir mazāk, citiem sāpes ir daudz, citiem sāpes bija un būs, citiem vēl nav atnākušas taču nāks, citiem sāpes ir neredzamas, citiem sāpēs ir atklātas, citu sāpes mēs nekad neuzzināsim, no citu sāpēm mēs nevaram novērsties.. sāpes ir mūsu kopējā valoda un alga, un mūsu šķīstoši-radošā uguns. Taču, sūri un grūti, apvaldot sevi tūkstoš reizes, esmu nonākusi pie vienīgā loģiskā secinājuma - sāpes var pārtraukt tikai ar piedošanu. Ar optimismu, garīga spēka trennēšanu un spītīgu sniegšanos pretim labajam, ar citu iedvesmošanu un ar rūpēšanos, ar bez nosacījumu atsacīšanos no ļaunā, turot acis arvien uz mērķi - mīlestība, ejot pavisam šauro, neiespējamo labestības ceļu. Viss labais par ko mēs zinām, ko mēs jebkurā dotajā brīdī no sirds darītu un brīvi atdotu savam mīļākajam un tuvākajam, ir tas, kas ir jādara mums visu laiku un augu dienu pretī katram un visam, ko pasaule mums dod.  Dažreiz tā var būt plika klusēšana, bet nekad nenokāpt ellē. 

Taču cilvēki, kas savas un citu sāpes savā tumsonīgajā apsēstībā ievaino ar apvainošanos, sūdzēšanos, vainošanu,  atriebīgumu, ir kā tie bezdvēseliskie uzraugi, kas cietumniekiem lika bezjēdzīgi nēsāt slapjus sāls maisus, vienkārši lai izliktu savu indi un ļaunumu, kas viņos bija tik dziļi iesēdies, ka drīzāk kļuvis kā par tādu garlaicīgu nodabu. 

Likt citiem just savas sāpes nav ne godīgi ne taisnīgi, bet gan iestāšanās pret esību kā tādu.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message: