Multikulturālisms nosacīti ir strādājis tikai brutālās diktatūrās, kā pie romiešiem, piemēram, kur ir viens dominējošs hegemons, kas visiem pārējiem ierāda vietu. Un arī tur to īsti nevarēja saukt par multikulturālismu, jo tautas nejaucās kopā.

Cilvēkiem vajadzētu sākt aprast ar domu, ka šis jēdziens ir kārtējais jaunlaiku 'buzzword', kuram realitātē nekas īsti neatbilst. Praksē ne tikai indivīdi, bet arī to kopas ir pārāk dažādas, lai spētu darboties kādā vienotā harmoniskā rāmī, kur visi piekrīt vieniem un tiem pašiem spēles noteikumiem un kur visi ir saprotoši un pieņemoši pret jebkuru citu kultūru. Praksē rodas sadrumstalotas sašķeltas izsvaidītu cilšu anklāvi un getto, kas nepārtraukti savā starpā cinās vai labākajā gadījumā pašizolējas, kas arī ir sava veida cīna.

Cilvēki, kas piesauc multikulturālisma un diversitātes mantras, domājot, ka tas viņus padara morāli labākus ir vienkārši maldināti naivi cilvēki. Ticēt realitātei neatbilstošām utopiskām idejām, tikai tāpēc, ka tās ārēji liekas jaukas ir ilgtermiņā daudz lielāks ļaunums, nekā ļauties strupam robustam pragmatismam ar nelielu dozu cinisma. Visas lielākās moderno laiku asins izliešanas notikušas tieši jauko ideālu, nevis nīgra traibālisma rezultātā.