Nu jā, bet tajā pašā laikā, parcik mēs neesam telepāti, mēs par citiem un citi par mums, tikai nojēdz pēc vārdiem, kas rodas no domām. Tāpēc paradoksāli ir īpaši svarīgi teikt vārdus, kas radītu pareizu iespaidu. Un JP, man šķiet, ar to ļoti cīnās, nu un viņa teikto arī pastāvīgi rauj ārā no konteksta kā nezāles uz tīruma.

Jo lai arī mēs apzināmies, ka valoda nav mūsu radīta/formulēta, un mēs nevaram uzņemties totālu atbildību par mūsu teikto.. nav nekā skaudrāka, kā kad tu mēģini sevi izskaidrot kādam, jo tev tas cilvēks rūp, bet tu pasaki kaut ko greizi vai nepilnīgi, un tas cilvēks tevi tā arī nesaredz patiesajā gaismā. It is very lonely, un tajos brīžos nepietiek at tādu iekšēju one love hopefulness.

Domas un vārdi ir software to our hardware, and we wither cooperate or stagnate/degrade.