Šodien ir mana divpadsmitā koronas diena. Jūtos diezgan labi, ja atskaita vārgu, labdabīgu klepiņu un minimāli aizliktu degunu. Izņemot smaržas/garšas zudumu, simptomu ziņā šoreiz tā bija akurāti tāda pati kā pavasarī, tikai mazliet vājāka, jo ķermenis jau laikam zināja, kas pa megavoblu piemetusies.

Viss sākās Ziemassvētku vakara rītā ar parasto savārgumu, temperatūru, galvas/sprandas/muguras/gurnu/kāju sāpēm, glāžainām acīm, kvekšķīgu klepu, svīšanu. Tā muļļājos kādas pāris dieniņas, līdz sākās nelielas iesnas. Iesnu otrajā dienā strauji pazuda smarža.. a la ēdu mandarīnus, vienu apēdot vēl jutu, nākamo lobot - neko. Dienām ritot pastiprinājās sapēs gurnu locītavās un kājās, tā ka nevar nevienu pozīciju atrast, kurā pasēdēt vai pagulēt. Zvanīju izmisumā 111, kur man pateica, lai nomierinos apēdu Ibuprofēnu. Kādā piektajā dienā jutos tīri labi, un aizvadīju pāris dieniņas bez temperatūras. Bet ap kādu 7. dienu temperatūra atkal uzmetās un atkal jutos vārgi un slikti. Visu laiku, kamēr nebija smaržas, paklausīgi ostīju ētersikās eļļas un visu pārējo (vislabākie rezultāti bija ar mild curry powder) un lūdzu Dieviņu lai iemaina manu smaržu atpakaļ pret visiem maniem inertajiem grēkiem ko piekopju. Dieviņš sadzirdēja un pēc trīs dienu limbo, es sāku sasmaržot visādas vēsmiņas.

Smarža ir tik dīvaina, jo reāli es tagad saprotu, ka visas smaržas sastāv no dažādiem elementiem. Piemēram, kamēr smarža atgriezās, es lavandā varēju sasmaržot tikai saldumu, bet ne visu buķeti; vai kafijā tikai dīvainu riekstainu smaržu, eikaliptā savādu amonija smārdu, tējas kokā tikai to lietišķo sausumu bez dziļuma. Tagad jau viss ir nokalibrējies un es esmu priecīga par visām pasaules smaržām, un nekad neaizmirsīšu, kāda privilēģija ir cilvēka deguns. Kamēr dzīvoju bez smaržas, jutos, kā man viena no dimensijām būtu pazudusi un es pasauli vēroju, bet īsti nepiedalos.

Bet nu lūk.. noķēru koronu, lai arī nekad ne ar vienu nesatiekos, nevandos nekur apkārt, tikai reizumiņu pa vietējo pārtikas bodi. Tagad zinu, ka nejutīšos simtsprocentīgi vēl kādu laiciņu, jo arī pavasarī pagāja vismaz mēnesis līdz apklusa visādi dīvaini simptomi un noguruma lēkmes. Man bija mazliet dusmas par to kā es apslimu. Jo vienmēr atļāvos būt iedomīga, ka nu es jau esmu baigais gurķītis, kas dzer turmerika kapsuliņas, skrien +2 grādos pēc celsija, un gatavo divas pilnvērtīgas ēdienreizes dienā, bez cukura. Protams, gan jau ka tas atspoguļojas tajā, ka lai arī bija dažas dienas neērtību, kopumā es jūtos labi un pārslimoju viņu ātri.

Jebkurā gadījumā, vai varēja būt adekvātāks noslēgums tik neadekvātam gadam. Plus, jauno gadu iesākt ar apziņu, ka tagad vismaz kādus trīs mēnešus man būs imunitāte ir gana labi!