man nesen arī bija mazliet līdzīgas pārdomas..
biju pielaikošanas kabīnē un mērīju drēbes (starp citu, nopirku necerēti labas lietas) un vienkārši skatoties spogulī sapratu, ka nu neesmu glīta, lai neteiktu vēl trakāk.. Tas kaut kā saskumdināja, protams, bet tas arī nebija viens no tiem izmisuma uzplūdiem, kad domāju "esmu neglīta un jāiet šauties". vienkārši nodomāju, ka jā, ok, es sev nepatīku, (līdz galam nezinu, cik objektīvi varu to novērtēt), BET es zinu (un tiešām apzinos), ka šobrīd es strādāju nozīmīgu darbu un tiešām jūtos vērtīga, ka spēju kaut mazliet mazināt šīs pasaules ciešanu absurdumu. un ar to laikam pietiek, lai nejustos gan neglīta, gan nevērtīga šai pasaulei. (dīvaini pat par to rakstīt, it kā es spētu abstrahēties no tik nozīmīga raksturlieluma kā estētika...) Pēdējā laikā vispār mani piemeklē doma par pilnīgu sevis veltīšanu darbam, kas tomēr liels upuris. Iespējams, šis viss sasaucas ar to, ko Džordans Pītersons vienā sarunā teicis - uzņemties arvien vairāk atbildību par kaut ko rada dzīvei jēgu..