Es jūtos, kā mans prāts būtu tik gauži nosmērēts un aizmēlēts ar zirnekļutīkliem un taukiem, ka es neredzu savu paradīzi.

Es sēžu savā saulainajā dārzā, gada pēdējā siltajā dienā, sūcot aliņu un klausoties visādus labos astoņdesmitos un deviņdesmitos, gaidot mājās savu draudziņu, kuram uzgatavot šmori, lai pēcāk kopā snauduļotu uz dīvāna ar kakao, un vēl pēcāk aizmigtu kā silta kanēļmaizīte otrai kanēļmaizītei uz pleca. Bet mans prāts vēlaizvien jūtas kā smags, satraukts lietussargs pelēkzilā krāsā..

Dzīve varbūt dod lietas, bet uncanny formātā, ko mēs neatpazīstam kā savas initial vēlmes. Tāpēc viss laiks aiziet neatpazīšanā, apjēgšanā, disonancē, svešādumā, un ja Dievam labpatīk, tad beidzot padevībā, jebkādiem kārtējiem piedāvātajiem apstākļiem.