90tajos manā mītnes zemē bija vispārēji saprotams jēdziens „redzēt un tikt redzētam”.
kā nu kurš katrs un katra kura paaudze to ieraudzīja, tas ir cits stāsts. bet tas bija reāli sataustāms sociāls abspogulisks kontrakts, kuram es reizēm biju mēms liecinieks, guļot šādā-tādā renstelē, kamēr pat vissteidzīgākais no garāmgājējiem tevi parausta aiz piedoorknes – eu, vecais! viss labi?
– es tevi redzu! es viņus mierināju arī cietām acīm. jo tas ir visgludākais spogulis.