es vienreiz pavasarī izgāju skriet, lepni noskrēju gar kaimiņu māju (par ko nākošajā dienā saņēmu kaut kādus laikam veselīga dzīvesveida apbrīnojumus) un tad ieskrēju tuvējā mežā līdz kaut kur dziļāk uzkāpu viskāpjamākajā priedē un izsmēķēju vienu līdzpaņemto no mammas paciņas nosperto cigareti. turējos cieši pie koka, lai parastajā vienas cigaretes reibonī nepārbaudītu gravitāti, skatījos, kā pa meža taciņām neviens nestaigā un viss kluss un tukšs, tad nokāpu lejā un skrēju mājās. nevaru teikt, ka tas bija tāds bliss kā iedomājos sākumā, bet laikam bija ok

having said that runāt ar sēnēm un vālodzītēm Tev piestāvētu un tas būtu jauki un skaisti