Pēdējā laikā nepatīk darbs. Viss ir sašūmējies pārāk daudz and I'm seizing. Tā panicky un reizē detached sajūta, kad prāts sāk blanking out, un kaut kur tā vidū sāk sprakšķēt un dūmot. Un tajā vietā, lai es teiktu direktīvas un rosinošas lietas loģiski uzbūvētos teikumos, es neveikli, blankly un samocīti norunāju kaut ko, kas aptuveni izklausās pēc manas lomas, bet aptuveni pēc mana alkoholiskā, manic-depressive bosa Lenija pirms 5 gadiem Birmingemā, kurš regulāri aizmiga uz galda un pārsvarā lietojā vārdus 'Um, I guess.' Arvien vairāk šo spriedzīgumu ārstēju ar kafiju rītos un vēlā pēcpusdienā un alkoholu vēlā pēcpusdienā un vakarā. Un jo vairāk tā es daru, jo mazāk esmu fiziski spējīga pielietot prātu.

Tā sajūta, ka es varu, bet negribu. Bet es nesūkstos, jo man ir ģeniālais nākotnes plāns, kurā es visu mainīšu. Mans maģiskais utopijas-come-realiti sapnis kļūt par bibliotekāri vai sekretāri baznīcā, un vispār mazpilsētā tikai ar vienu veikalu katrā kategorijā, piepildīsies! Un tad es varēšu vairāk tīrīt putekļus no telpaugiem nekā koordinēt sistēmu.

No vienas puses man gribas kļūt arvien efektīgākai, a true handy cog. Bet no otras puses man gribas lielām zilām acīm skatīties priekšniekā un teikt, I failed, I can't, I'm sorry, that is it from me, I go ok.

Bet es ticu, ka visam ir jānotiek. Ka ir arī labums. Man nemaz neprasās pēc 'kāpēc' un 'ak vai'. Es vienkārši stumju, kas ir tomēr mazliet foršāk nekā neeksistēt vispār.