Gada nogalē arvien uzrodas sajūta, ka visi sapņi, centieni un rūpesti mirst bezcerīgā padevības bezspēcībā.

Es dažreiz domāju, vai gadījumā nav tā, ka kaut kādi 99% no tā, ko tu ceri, kas notiks, nekad tā arī nenotiek. Un ne jau tāpēc, ka tu nebūtu uz to orientējies un kaut mazliet centies, darbojies, bet gan tāpēc, ka savāda, nepielūdzama eksistenciāla negribība un antipātija vienmēr kā likts gūst virsroku, un atkal un atkal, gadu no gada šī anti-esība ar knipi tevi pārsit pāri vadzim, tajā pusē kur nekā nav, kur nekas neko nenozīmē, kur nekas nemainās.

It kā dzīvē kaut kādas lietas notiek, bet ne tās, ko izēlojies, tāpēc apraudot ilūzijas, vienmēr nokavē šo alternatīvo lietu klātbūtni, un tikai pēc kāda laika tiec spīdzināts ar apjausmu, ka tās ir bijušas noteicošas, zīmīgas, un pat jēgpilnas. Kamēr "jēgpilnums" ir esības esence, bez kuras tu esi nošļurcis, groteskas eksistenciālas agonijas apsēsts Šrodingera kaķēns.

Liek secināt, ka dzīve ir impotenta atpakaļskatīšanās no esības trimdas.

Labākais uz ko esi spējīgs, ir orientēties uz ticību, ka retrospekcijā tās lietas, kurām tu kā haotiskiem elementiem tiec pakļauts, taps jēgpilnas.