Es pēdējā laikā esmu pilnība novērsusies no garīgas dzīves. Vispār vairs neskatos nekādas garīgās intervijas, nelasu garīgas grāmatas, ar piespiešanos paklausos kādu sprediķi, pēdējo reizi meditēju varbūt pirms gada, neeju pie Rūperta. Pirms aizmigšanas Dievam man būtībā nav ko teikt, parasti pasaku paldies, ka visi ģimenē vel velk dzīvībiņu un ka nav noticis nekas ļoti slikts, un ka man ir mantas un nauda, vēlēšanās vairs man nekādas nav. Izteikt vēlēšanās man šķiet izcili cietsirdīgi.

Protams, garīgā dzīve nav atrodama nevienā grāmatā vai sprediķī. Protams, garīgā dzīve nav kaut kāds trips. Protams.

Garīgā dzīve ir kā grīdas mazgāšana. Nometies ceļos, ar sāpošu muguru un padevību tu vienkārši berz, un mēģini to izdarīt pēc iespējas rūpīgāk un regulāri, lai pašam un citiem būtu patīkami par tīru grīdu staigāt ar netīrām kājām.

Katra jauna diena šķiet kā milzīgs, svinīgs Dievs, kam tev jāmetas pie kājām un jālūdz piedošana, pirms vēl esi to sācis. Un tu nekad nespēj izdarīt pietiekami, neviens tavs darbs nav gana labs. Tu zini, ka vairākas reizes tev misēsies, varbūt pat tīšu prātu, un tad tev būs jānorij šis kļūdas, ļaunuma, vainīguma gliemis, un jācer, ka neesi šo trauslo, spožo laimes iespēju izpostījis uz mūžiem, neatgriezeniski iznīcinot mazu, mikroskopisku krikumu esības, kas varēja būt..

Katru nakti tu ieraujies gultā maziņš un trausls un mīksts, un nepelnījis un grēkojis un iznīcināts. Divi vai trīs vientuļi domu vai lūguma vai pateicības vārdi un teikumi kā akmeņtiņi iekrīt un nogrimst tavas sirsniņas tumšajos ūdeņos, un atbalsojas prāta vēlajā dūmakā, līdz satumst.

*

Tādējādi un tā arvien, laikam atkrīt mani pretenciozie garīgās dzīves nolūki. Tā kā man nav nekas ko nekam pierādīt, tad man arī nav vajadzības nekur iet un neko norunāt un neko izdarīt, nebūt daļai no nekā, nekam nepiederēt un ne uz ko negaidīt. Un tad tev būs jānorij šis kļūdas, ļaunuma, vainīguma gliemis.

*

Un arvien, tu tieci sēdināts šajā esības tronī - priekš kam?