Ulmanis ir klasiskais gadījums iz LV vēstures, kad parastam vidusmēra letiņam, šajā gadījumā, ierindas postpadomim, uz pleciem piepeši uzveļ lielu nastu. Pēc prezidentūras Ulmanis gan ir bijis viens no tipiskiem “saimniekotājiem”, tāpēc, protams, sevišķi Rīgas Dinamo un Latvijas Gāzes afēru dēļ, viņš ļoti labi un tuvu pazīst visus polittehnologus un naudas maisus. Tas gan nedara godu, vēl jo vairāk, ja atceras, ka visus 90tos, katru reizi, kad vietējie spēki gribēja paveikt ko nacionālāku, Ulmanis bija tā “balss no augšas”, t.i., tiešais ASV pieslēgums, kurš kratīja ar pirkstu un teica, ka to nedrīkst.

Zīle, lai vai cik jauki izkausītos un lai vai cik normāls un sajēdzošs būtu, tomēr nekad negribēs būt premjers, jo, līdzīgi Pabrikam un Kariņam, ir vienkārši cilvēks, ko no kabatas izvelk ik pa četriem gadiem no siltā un mierīgā Briseles-Strasbūras krēsla, kur, protams, nekāda atbildība un reāla darbība nav jāuzņemas, tādēļ vietējā šmuce sevišķi nevilina.