Tas kas dzīvē nīcina, ir alkas pēc atalgojuma.

Tu iztukšoti un gandrīz neiespējami septiņos no rīta min piespļaudīto asfaltu uz darbu, bet ne jau tāpēc, lai ar fenomenoloģisku baudījumu uz tā košļeņu pleķus skaitītu. Tu arvien gaidi atalgojumu.. kaut ko, kaut kur, kaut kā, kaut kad. Kas pārpasaulīgi attaisnojošs ir paslēpies paralēlā realitātē un ar metafizisku pirkstu aicina un mudina, smaida un maldina, vēl tik vienu soli nomīsi un tiksi atalgots.

Tu ieņem viskrutāko pozīciju, kas beidzot tiks atalgota, jo ir pati radošākā un apgaismotākā pozīcija, perfekts esības leņķis, kurš ir pelnījis atalgojuma laurus, kuri jai ir ceļā pie tevis pavisam drīzumiņ.

Taču pienāk nākamais rīts un tu attopies arvien skaudrākā badā, tavs leņķis ir draņķis, un tev jāmin asfalts pāri košleņu līķiem.

Grūti pieņemt, kas šis viss ir priekš nekā, bez atalgojuma. Un uzmanies, ka sevi neapmāni pat ar šo eleganto vakuuma pozīciju - neviens tevi par to neatalgos.