Ir kļūda cerēt, ka kāds mani iemīlēs manas plikās eksistences dēļ, kamēr manī nav nekā aizraujoša, vai svarīga vai īpaša. Cilvēki kuros es esmu iemīlējusies parasti ir aizraujoši un īpaši, tāpēc svarīgi; un ja es viņiem patiktu pretī tas vienkārši būtu paradokss, un paradoksi ir reti vai pat tikai fantastiski.

Ahh, šim es ļoti gribu nepiekrist, jo tas viss ir perspektīvas jautājums. "manī nav nekā aizraujoša, vai svarīga vai īpaša" domāju tā es, kad satiku savu tagadējo draugu, un arī viņš domāja līdzīgi par sevi, bet man viņš šķita aizraujošs un īpašs, un es viņam šķitu aizraujoša un īpaša.

vnk ir kkādi cilvēki, ar kuriem Tev saskanēs, pat ja dažreiz nākas ilgāk/sāpīgāk pagaidīt, līdz tādi atrodas.

es zinu vienu pāri, kuri ir diezgan garlaicīgi abi it kā no malas (to nesaku nosodoši, bet, ja vinus vajadzētu kategorizēt, es noteikti neteiktu, ka viņi ir ļoti interesanti, lai arī ir forši cilvēki). bet viņi viens otram ļoti labi piestāv, un viņiem saskan uztveres/domas/plāni, un viņi ir jau labu laiku kopā

tā, ka tas nav patiešām stāsts par to, ka jābūt kkam īpašam, vnk drīzāk jābūt atvērtam iespējām un cilvēkiem