Mani pēdējā laikā ir pārņēmusi jauna iemanīgas emocionālās izdzīvošanas sajūta. Tā it kā šī spēja emocionāli izturēt, būtu stādiņš galvas vidū ar saknēm sirdī; kurš visu laiku bija aprakts, bet tagad ir izspraucies, un lai arī tam arvien bieži met dubļus virsū, tas turpina spraukties un vīties un pieņemties spēciņos. Samestās zemes vairs nav slogs ilgi, bet drīz kļūst barība saknēm.
Precīzāk, kad notiek kas emocionāli neērts un šķietami "neizturams", es uzticos un maigi atguļos šajās skavās. Varbūt uz mirkli iedzeļ zināma mazohisma spazma, bet bez ļaunuma; es testēju savu garīgo izturību, tās dimensijas. Es sev saku: "Arī šo es varu nest. Arī šeit es varu ieiet un neizzust." Nāc sajūta pār mani un dari savu darbu. Nāc manī iekšā un skaties, kas te ir, zodz ko gribi, piešmucē pēc saviem ieskatiem, ņem ko tev vajag, posti cik gribi un lūdzu uzkavējies cik ilgi vēlies. Es savā psihē esmu Aragorns, kas stūrītī inkognito kūpina pīpi un novēro pasaules ceļus un veidus, kas te ieradušies. Manā prātā ir arvien plašāka vieta jebkam, kas notiek un nāk. Negrūta pacietība. Kad notiek slikta lieta, es kādu brīdi ar karstiem, sarkaniem vaigiem jūtos neticīgā šokā un rūgtā riebumā izmesta aiz aizlēgtām durvīm, bet jau nākamajā brīdī, es sev saku: "Lai šis notiek arī. Es esmu dzīva arvien. Es šo nesu, cik ilgi vajag un man rokas nepagurst." Un ja rokas pagurst, tad kamēr man ir apziņas gaisma - tā nepagurst.
Es to nerakstu pacilāti vai kolosāli. Es apzinos, ka tā ir normāla psihes attīstība, kas visticamāk daudzus piemeklē agrāk dzīvē. Bet es ņemu to, kas man ir dots, kad tas man ir dots; un tā kā man to neviens nepastāstīja, es to laipni pastāstu sev.
Šķiet, pagaidām nav neviena veida nekomfortablas sajūtas, kas nevarētu kļūt par izejvielu manai izturībai, atdevībai, vērībai. Vistrulākā garlaicība un apātija, relapses, bezmērķība, izseni trigeri, vientulība, nogurums, atkarības, visi mani grēki, visa mana mīlestība; tas viss ir praktiski izturams, jo mans prāts automātiski rekalibrējas un nostājas atkal uz kājām un iet pa ceļu uz priekšu.
Precīzāk, kad notiek kas emocionāli neērts un šķietami "neizturams", es uzticos un maigi atguļos šajās skavās. Varbūt uz mirkli iedzeļ zināma mazohisma spazma, bet bez ļaunuma; es testēju savu garīgo izturību, tās dimensijas. Es sev saku: "Arī šo es varu nest. Arī šeit es varu ieiet un neizzust." Nāc sajūta pār mani un dari savu darbu. Nāc manī iekšā un skaties, kas te ir, zodz ko gribi, piešmucē pēc saviem ieskatiem, ņem ko tev vajag, posti cik gribi un lūdzu uzkavējies cik ilgi vēlies. Es savā psihē esmu Aragorns, kas stūrītī inkognito kūpina pīpi un novēro pasaules ceļus un veidus, kas te ieradušies. Manā prātā ir arvien plašāka vieta jebkam, kas notiek un nāk. Negrūta pacietība. Kad notiek slikta lieta, es kādu brīdi ar karstiem, sarkaniem vaigiem jūtos neticīgā šokā un rūgtā riebumā izmesta aiz aizlēgtām durvīm, bet jau nākamajā brīdī, es sev saku: "Lai šis notiek arī. Es esmu dzīva arvien. Es šo nesu, cik ilgi vajag un man rokas nepagurst." Un ja rokas pagurst, tad kamēr man ir apziņas gaisma - tā nepagurst.
Es to nerakstu pacilāti vai kolosāli. Es apzinos, ka tā ir normāla psihes attīstība, kas visticamāk daudzus piemeklē agrāk dzīvē. Bet es ņemu to, kas man ir dots, kad tas man ir dots; un tā kā man to neviens nepastāstīja, es to laipni pastāstu sev.
Šķiet, pagaidām nav neviena veida nekomfortablas sajūtas, kas nevarētu kļūt par izejvielu manai izturībai, atdevībai, vērībai. Vistrulākā garlaicība un apātija, relapses, bezmērķība, izseni trigeri, vientulība, nogurums, atkarības, visi mani grēki, visa mana mīlestība; tas viss ir praktiski izturams, jo mans prāts automātiski rekalibrējas un nostājas atkal uz kājām un iet pa ceļu uz priekšu.
teikt