Tas ir labi saprotams. Bet es vismaz jau 10 gadus dzīvoju ar izrauta gabala un "tāluma" sajūtu. Un es neatceros, kas Latvijā bija tik briesmīgs, kā dēļ es izvēlējos šādu garīgi apdalītu stāvokli.

Par identitāti ir ļoti īpatnēji. Lai arī man tā nebija nekāda stipra aizbraucot, es noteikti jūtu, ka lai nu kas tas bija, tā ir palicis pavisam maz un tas turpina zust. Bet katru reizi ierodoties Latvijā, tam kā mazai dzirkstelei uzpūšot vējiem, rodas kārtīga, spoža saule.

Bet es arī zinu daudzus, kam Latviska identitāte nav prioritāte, kas arī ir pilnībā normāli. Un ja no tās trūkuma necieš, tad var dzīvot lustīgu un fascinējošu dzīvi arī citviet.