Tas ir, manuprāt, pats galvenais jautājums. Man šķiet neviens ticīgais, atklāti nevar pagalvot, ka 100% zina, kad pieredz Dieva ietekmi savā dzīvē. Tā būtībā ir sajūta. Un es pagaidām neredzu veidu, kā cilvēks var diferenciēt sajūtas sevī; nošķirt - tas esmu es, a šis točna ir Dievs. Un notikumi dzīvē - šis ir mans nopelns, bet šis točna bija Dievs. Un kamēr šīs sajūtas un notikumus nevarēs uzskatāmi nošķirt un demosntrēt, tādējādi pierādīt, tikmēr arī nevarēs pierādīt Dievu, man šķiet.

Es senāk diskutēju ar vienu cilvēku, kurš teica, ka konkrēti zina Dieva klātbūtni, bet es dusmīgi un spītīgi un sašutusi apgalvoju, ka priekš manis nekas tāds neeksistē, ka esmu tikai es un mans prāts un tur nekā cita nav. Bet gadu gaitā ik pa laikam ir notiek kas tāds, vai es jūtu ko tādu, kas izraisa tādu singularity momentu apziņā, kad es varu apgalvot, ka ir notikusi iejaukšanās, ko es pati neizraisīju. Nu un vēl man bija dīvaina nonduality pieredze metro, par ko ja interesē var palasīt internetā.

Bet again, tagad tu redzi, ka Dievs balstās uz plikām cilvēka sajūtām, tas nav nekas pierādāms, man šķiet, un tieši tāpēc izklausās tik naivi un muļķīgi.