Man pašai ir sajūta, ka līdz ko es mēģinu nodefinēt "savu" Dievu tas izklausās pēc kaut kā stulba un infantīla. Bet es nepadošos, jo lai arī nespēju to nodefinēt, pēc manas actual, ontoloģiskās pieredzes tas ir. Bet, jā, mani tik ļoti neinteresē Dieva nodefinēšana (ņemot vērā, ka tas būtībā ir neiespējami ar cilvēka prātu, kas ir pakļauts visāda veida aprobežotībai), bet gan Dieva izpausmju vērošana un aprakstīšana. Respektīvi, tā pati Bībele, vai Junga psiholoģija, vai kvantu fizika vai pat vienkāršas dabaszinātnes, manā skatījumā atklāj daudz ko par Dievu, iņemot kas tas ir. Tad es ar savu prātu aizpildu nezināmos laikumus, bet tad arī uzreiz redzu, cik bērnešķīgi un vāji to daru. Tāpēc arī būtībā, man nav nekas pretī ja manu pasaules uzskatu sauc par stulbu un tumsonīgu, jo es tā arī jūtos un daudzreiz piekrītu. Bet tajā pašā laikā, mani nepamet sajūta, ka es esmu uz pareizā ceļa, un ka visa noliegšana, noreducēšana, vienkāršošana jūtas vēl tumsonīgāk un galvenais krasi neautentiski. Un pat ja es beigās kļūdīšos, who cares, es tāpat būšu mirusi!