Vienmēr, kad redzu ko šādu, man gribas kā vecai melnādainai baznīcas tantītei mest rokas pret debesīm un tad pret visiem apkārt stāvošajiem, un tad kliegt viņiem virsū hallelujer behold sweet lord Christ, un tad klusi un pašapmierināti pie sevis dungojot, līgoties iztēlotā siltās debesu gaismas šūpulī, kurš mani viļņo. Vai arī vienkārši klusi sev pamāt ar galvu, sirsniņai smaidot par mīlestības pierādījumu. Man sirdī ir pilnīga pārliecība, ka ja cilvēks izvēlas to ko mīl par spīti sāpēm, tad notiek debesu valstības brīnumi. It seems to me rather crystal-clearly that space-time is constantly flickering between heaven and hell, and all acutely depends on the way we choose to view it any given moment.