Parkā skrēju un man uz degungala uzlaidās bizbizmāre.
Naktī redzēju tumšu sapni.
Biju darbā, ko priekšnieks it kā bija atstājis man un aizgājis uz neatgriešanos. Tur bija arī mani tuvākie kolēģi un kā attālas ēnas vēl daži it kā pazīstami bet nezināmi cilvēki. Darba telpas bija pilnībā tumšas un bija smaga, draudīga, aizmirstības, nolaistības un bezspēcības sajūta. Es mēģināju saprast kā ieslēgt gaismu un visi kolēģi man mēģināja palīdzēt, bet visi bija apjukuši un neviens nezināja ko iesākt. Es mēģināju savā telefonā ieslēgt torchlight, bet gaisma bija pretīgi blāva un tikpat kā neesoša, teju dziestoša, zūdoša. Tad es aizgāju uz gaiteni, kur ir liela kaste ar simts dažādiem elektrības slēdžiem, un tie visi bija vai nu izslēgti vai salūzuši. Es neefektuāli mēģināju tos spiest un bakstīt uz augšu, bet tie lūza un nokarājās, un tumsa palika arvien tumšāka un bezcerīgāka. Tad es jutu, ka aiz elektrības kastes, it kā zem, no pazemes nāk šausmīgs karstums, tā it kā zem grīdas būtu izcēlies ugunsgrēks. Es taustīju sienu zem elektrības slēdžiem un teicu kolēģim, ka tā ir bīstami karsta un ka varbūt kaut kur kaut kas ir aizdedzies. Tad pamanīju, ka pati grīda ir kļuvusi mīksta un grimst uz leju. Panikā teicu kolēģiem, ka lai ejam skatīties vai pagrabā nav izcēlies uguns. Atvēru durvis uz pagrabu, bet tur viss bija ārpus laika, tumšs, kluss, sasmacis, neomulīgs, bezcerīgs un nejauks, tāda vieta, kas ir briesmīga un tumša un kurā laiks ir apstājies pilnībā, un kurā nemūžam negribētos atrasties. Vienu brīdi man šķita, ka tas ir pagrabs no mana iepriekšējā Birmingemas darba, bet tikai ļoti sen pamests. Es biju pārsteigta, ka tur nekas nedega, bet tad pamanīju, ka pagraba attālā stūrī uz tumsas un aizmirstības fona kaut kas, kāds ugunīgi nozib, kāds varbūt kaujas. Tas šķita kas attāls un nesaprotams un tad es pamodos, un bija 23:46 naktī. Es tad sapratu, ka šāds sapnis ir man bezcerīgi nesaprotamā un the most uncanny ziņā precīzs manas dzīves atspoguļojums. Apātiski pagriezos uz otriem sāniem un domāju par tumsu, elektrības slēdžiem un uguni, līdz atkal aizmigu.
Naktī redzēju tumšu sapni.
Biju darbā, ko priekšnieks it kā bija atstājis man un aizgājis uz neatgriešanos. Tur bija arī mani tuvākie kolēģi un kā attālas ēnas vēl daži it kā pazīstami bet nezināmi cilvēki. Darba telpas bija pilnībā tumšas un bija smaga, draudīga, aizmirstības, nolaistības un bezspēcības sajūta. Es mēģināju saprast kā ieslēgt gaismu un visi kolēģi man mēģināja palīdzēt, bet visi bija apjukuši un neviens nezināja ko iesākt. Es mēģināju savā telefonā ieslēgt torchlight, bet gaisma bija pretīgi blāva un tikpat kā neesoša, teju dziestoša, zūdoša. Tad es aizgāju uz gaiteni, kur ir liela kaste ar simts dažādiem elektrības slēdžiem, un tie visi bija vai nu izslēgti vai salūzuši. Es neefektuāli mēģināju tos spiest un bakstīt uz augšu, bet tie lūza un nokarājās, un tumsa palika arvien tumšāka un bezcerīgāka. Tad es jutu, ka aiz elektrības kastes, it kā zem, no pazemes nāk šausmīgs karstums, tā it kā zem grīdas būtu izcēlies ugunsgrēks. Es taustīju sienu zem elektrības slēdžiem un teicu kolēģim, ka tā ir bīstami karsta un ka varbūt kaut kur kaut kas ir aizdedzies. Tad pamanīju, ka pati grīda ir kļuvusi mīksta un grimst uz leju. Panikā teicu kolēģiem, ka lai ejam skatīties vai pagrabā nav izcēlies uguns. Atvēru durvis uz pagrabu, bet tur viss bija ārpus laika, tumšs, kluss, sasmacis, neomulīgs, bezcerīgs un nejauks, tāda vieta, kas ir briesmīga un tumša un kurā laiks ir apstājies pilnībā, un kurā nemūžam negribētos atrasties. Vienu brīdi man šķita, ka tas ir pagrabs no mana iepriekšējā Birmingemas darba, bet tikai ļoti sen pamests. Es biju pārsteigta, ka tur nekas nedega, bet tad pamanīju, ka pagraba attālā stūrī uz tumsas un aizmirstības fona kaut kas, kāds ugunīgi nozib, kāds varbūt kaujas. Tas šķita kas attāls un nesaprotams un tad es pamodos, un bija 23:46 naktī. Es tad sapratu, ka šāds sapnis ir man bezcerīgi nesaprotamā un the most uncanny ziņā precīzs manas dzīves atspoguļojums. Apātiski pagriezos uz otriem sāniem un domāju par tumsu, elektrības slēdžiem un uguni, līdz atkal aizmigu.
teikt