Manuprāt, tā ir liela kļūda domāt un mācīt cilvēkiem, ka viņi paši par sevi ir kaut kā vērti. Cilvēka vērtība ir Šrodingera kaķis. Cilvēks ir tikai tik vērts, cik mīlestības viņš ienes pasaulē, un viņš ir pelnījis tikai tik daudz mīlestības, cik viņš atdod pasaulei. Viņa vērtiba ir viņa devums, nevis būtība. Vērtību var tikai piedzīvot došanā, nevis glabāt sevī.

Es apzinos, ka tie visi ir abstrakti (varbūt nemaz ne tik abstrakti) jēdzieni, bet tā ir totāla kļūda dzīvot no izejas punkta, ka cilvēkam ir jebkāda inherent vērtība, kas ir pelnījusi, lai ap to ņemtos, uķinātos un izkoptu. Cilvēkam ir jāizkopj viņa iesaistība pasaulē, došanas spēja un otra mīlēšana. Jebkas cits ir gan kļūda un neirožu avots pašam, gan slogs un kaitējums pasaulei.