Dažreiz mani pārņem stipra garīga sajūta, ka man ir apnicis vāvuļot un nīkuļot. Ka visas kaites, visas emocijas, visas neirozes ir pupu mizas. Ka es negribu būt little misery bitch, bet gan šiverēties, get shit dun, kačāt potenciālu, crunch some choice probability functions. Par visām savām glumjgliemeža vaimanām es sajūtos tik kaunīgi un neērti. Tā it kā man jau ilgi pie deguna būtu karājies garš, sērīgs puņķis, kuru es beidzot spēju gardi izšņaukt, saņurcīt salvetē un izmest miskastē, un miskasti nonest lejā uz lielo miskasti, kuru uzreiz savāc tikko atbraukusī miskastes mašīna, aizved uz izgāstuvi, kur toksisko gāžu un šķidrumu iespaidā puņķis uzreiz tiek anihilēts. Un tad spēji, kā ar acu mirkšķienu redzu pasauli spožākā, ātrākā gaismā, kur ir arī vājāka gravitācija, un viss ir iespējamāks, pretēji tradicionāliem fizikas likumiem, jo gaisa molekulas ir super-charged, stilīgas with a resurrected power vibe. Protams, es zinu, ka pa manu atmodas laiku pasaule nav mainījusies, un vēlaizvien kaut kur manā un citu prātu nostūros smirdīgus burbulīšus sprādzina depresijas vircas purvs, bet pat to es vairs nespēju uztvert nopietni. Izbesījies pats par sevi purvs plivinās prāta kosmosā, kā smirdīga peļķīte that is just not terribly important to me. Tāda ir ambivalentu un nenopietnu cilvēku priekšrocība, pat visdramatiskākās dzīves mistērijas var kļūt par rēnu nuisance vai amusement. I guess it is just liberating to be basic and not weave some sort of melancholy, fuckedupness, righteous indignation story around every little snowflake happenstance.