Visvairāk, visspilgtāk es no dzīves atcerēšos iešanu pa ielu. Kā es eju pa ielu, skatos uz cilvēkiem un domāju domas. Kā dažreiz es jutos zemāka par visiem cilvēkiem, kam eju pretī, un man bija bail uz viņiem skatīties. Kā dažreiz es jutos augstāka pār visiem cilvēkiem, kas nāk pretī, un man negribējās uz viņiem skatīties. Un kā dažreiz, es jutos, kā dziļa, tukša bļoda, kas vēlas turēt jebkuru sastapto cilvēku kuru redzu skaidri un spēji.
Kad cilvēks izdara kaut ko no sirds labu, vai es, vai kad vienkārši ir labs, iedvesmojošs brīdis kopā ar cilvēkiem, tad pārņem tāda sajūta, kad gribas teikt "Varens ir Dievs!" Tā sajūta ir tāda, ka šķiet, ka pie labuma, kas tiek izdarīts un dalīts, nav paša cilvēka nopelna. Drīzāk, cilvēks ar saviem untumiem ir atgājis malā, un ļāvis caur sevi tādam kā Visa Labā strāvojumam caur sevi sakārtot lietas, lai esība pasaulē var gavilēt. Tad tiešām gribas teikt "Whoa, ak, cik labi, cik nepelnīti, paldies Dievs, ka pagodināji šo necilo esības stūrīti ar savu dziedinošo, dziedošo klātbūtni, wack!"
Es tagad tiešām jūtu, ka Dievs ir kā straume, kurā var maigi atgulties un plūst. Lai cik zudis un vārgs tu būtu kļuvis, tās ūdeņi tevi dziedina, atjauno un spēcina. Bet var arī šajā straumē kā nīgrs akmenis tupēt, var to tramdīt un celt viļņus un virpuļus, mocīties un tirināties, melodramatiski slīkt, no tās izkāpt ārā un vērot, kā tā bez tevis plūst garām un projām, un tad atkal tajā iekāpt, jo tā ir arvien. Bet ja tu tajā maigi atgulies, un plūsti, nelauzies un negrūsties, tad gan pašam gan citiem, kas ir blakus, ir svētīgs ceļojums pretī mistiskām tālēm. Bet kāds vienmēr ārdās un ķerstās, un upe ir plaša un neizdibināma.
Un kad es eju pa ielu, man patīk vienmēr iet ar saulesbrillēm. Tad es varu kā spiegs vērot cilvēku maigās sejas un nolasīt no tām cilvēku maigās dvēseles, kas ir kautrīgas, vienaldzīgas, lepnas, dusmīgas, nejūtīgas, atvērtas, kaismīgas, viltīgas, aizdomīgas, pārpasaulīgas, domīgas, mīlīgas. Un tas ir tik ļoti, ka caur visām acīm skatās kaut kas vienāds.
Kad cilvēks izdara kaut ko no sirds labu, vai es, vai kad vienkārši ir labs, iedvesmojošs brīdis kopā ar cilvēkiem, tad pārņem tāda sajūta, kad gribas teikt "Varens ir Dievs!" Tā sajūta ir tāda, ka šķiet, ka pie labuma, kas tiek izdarīts un dalīts, nav paša cilvēka nopelna. Drīzāk, cilvēks ar saviem untumiem ir atgājis malā, un ļāvis caur sevi tādam kā Visa Labā strāvojumam caur sevi sakārtot lietas, lai esība pasaulē var gavilēt. Tad tiešām gribas teikt "Whoa, ak, cik labi, cik nepelnīti, paldies Dievs, ka pagodināji šo necilo esības stūrīti ar savu dziedinošo, dziedošo klātbūtni, wack!"
Es tagad tiešām jūtu, ka Dievs ir kā straume, kurā var maigi atgulties un plūst. Lai cik zudis un vārgs tu būtu kļuvis, tās ūdeņi tevi dziedina, atjauno un spēcina. Bet var arī šajā straumē kā nīgrs akmenis tupēt, var to tramdīt un celt viļņus un virpuļus, mocīties un tirināties, melodramatiski slīkt, no tās izkāpt ārā un vērot, kā tā bez tevis plūst garām un projām, un tad atkal tajā iekāpt, jo tā ir arvien. Bet ja tu tajā maigi atgulies, un plūsti, nelauzies un negrūsties, tad gan pašam gan citiem, kas ir blakus, ir svētīgs ceļojums pretī mistiskām tālēm. Bet kāds vienmēr ārdās un ķerstās, un upe ir plaša un neizdibināma.
Un kad es eju pa ielu, man patīk vienmēr iet ar saulesbrillēm. Tad es varu kā spiegs vērot cilvēku maigās sejas un nolasīt no tām cilvēku maigās dvēseles, kas ir kautrīgas, vienaldzīgas, lepnas, dusmīgas, nejūtīgas, atvērtas, kaismīgas, viltīgas, aizdomīgas, pārpasaulīgas, domīgas, mīlīgas. Un tas ir tik ļoti, ka caur visām acīm skatās kaut kas vienāds.
teikt