Vakar naktī redzēju choice sapni. Es ilgi braucu ar autobusu uz kaut kādu čuhņu, kas sākās ar burtu "A". Es braucu, un sapratu, ka vispār nesaprotu, kāpēc es tur braucu, un man bija tāda drausmīga, bezcerīga sajūta, ka es esmu visu nokavējusi, neko nesaprotu, aizbraukusi par tālu, apmaldījusies un pazudusi, pieļāvusi briesmīgu kļūdu, visus pievīlusi. Bet tad autobusa šoferis, kurš aptuveni izskatījās pēc Peter Stormare vai Bobby Cannavale, un stūrēja lielu stūri, man pavirši un pašpārliecināti pateica, da labi chill, ka viņš mani aizvedīs atpakaļ no A, un viss būs bumbās. Mani tad pārņēma neaprakstāms garīgs atvieglojums. Es pieķērusies autobusa stabam stāvēju pie šofera kabīnes, skatoties uz viņu ar apbrīnu, un cenšoties viņam netraucēt ar savu satraukto ļurināšanos. Es zināju ka būs jābrauc kādas trīs stundas turp un trīs stundas atpakaļ, bet man par to bija prieks, jo tās bija sešas stundas drošības. Megalielā pateicībā es ļāvu viņam mani vest uz čuhņu un atpakaļ, ilgojoties lai šis brauciens nekad nebeidzas. Es zinu, ka tas bija tikai sapnis, bet ir tik lieliska sajūta, kad kāds izglābj no emocionālas degradācijas. No rīta pamodusies un visu atlikušo dienu es jutos kā balts taurenītis. Es ceru, ka es vēl kādu reizi sapnī varēšu braukāties tajā autobusā.

Vēl es globālās sasilšanas iespaidā beidzot iegadājos fake-it-till-you-make-it tan tūbiņu. Jo tā kā Anglijā tagad ir Taizemes klimats, es gribu nēsāt visas savas puķainās kleitas, bet negribu ne sauļoties ne izskatīties pēc low-key Bella Swan. Pirms tam rūpīgi izpētīju dabiskos tannerus, nobrīnoties, ka ir actual dabiskas vielas, kas var ietonēt ādu. Tagad es jūtos, it kā man būtu afēra ar saules dievu. Viņš mani ir padarījis vasarīgi kompetentu un priekš puķainām kleitām adekvātu.

Vēl mani atkal negaidīti pārņēma pārpasaulīgs miers. Es vakar aiz totālas garlaicības, un pēdējo stundu nosišanas pirms miega, sāku lasīt "After the Ecstasy, Laundry." Sākumā ar garlaikotu skepsi, but then I really got into it, jo autors sāka citēt Jungu un Solženicinu. Mani pārņēma miers, jo man tika atgādināts, ka esībā es nevaru atļauties būt iedomīga vai ķimerēties ap iegribām, and somehow I really vibed with this more than ever before. Es jau to zinu un zinu un zinu x trilijons, bet es esmu tik thick-skulled, ka man tas visu laiku ir jāatceras, jāatgādina, jāpieraksta, jāpasaka dažādos veidos un kontekstos. Bet tā ir, nekas manā priekšā nav par zemu vai par augstu. Neko es nevaru noslēpt, neviena sajūta nav neizturama, neko un nevienu es nevaru vainot, neko pieprasīt. Nekas materiāls mani nevar apmierināt, jo nekas materiāls neeksistē. Pasaule ir bezgalīgs mīlestības avots, jo piepilda tikai mīlestība, ko atrod mijiedarbībā ar apziņu, kamēr viss, ko mēs redzam un piedzīvojam ir mīlestības iespēja.

To live without hope or fear.