Man šķiet tas, ko Rudzītis rej ir, ka instead of sodding off, people should try to extract meaning from suffering, pick up their cross an bear it. Man šķiršanās asociējas ar nihilisma uzvaru, iziršanu, pierādījumu tam, ka beznosacījumu mīlestība neeksitē, ka esība ir kļūda, ka mīlestība un saticība ir bezvērtīgas, ka ego ir galvenais kundziņš, kam uzspļaut uz jebkādu solījumu uz jebko būtībā. Vēl arī tā distinct, tumšā, aukstā, sāpīgā kapitulācijas sajūta, kā nogrimšana ledainā haosā, jeb kā Rudzītis saka mežonībā. Es to dziļi pazīstu, jo katru reizi, kad ir depresīvs relapse vai strīds ar kādu, ir divas iespējas - uzupurēt naricsismu, un sevi lokot un laužot, sūri grūti mēģināt izcīnīt mīlestības uzvaru, vai arī šķirties, nogrimt tumšā akacī, kurš izšķīdina visu jēgu, ticību, drošību, pašu esību. Tad tu līdz kaulam vientuļš un violated nogrimsti un atsities pret gultni, kas ir cieta, un varbūt durvis uz elli. Man dzīvē visvairāk riebj šī iziršanas sajūta, kad ir manās iespēju robežās ar pārpasaulīgiem pūliņiem nomirt sev un padoties svētā gara dvašai un radīt, iedzīvināt ko jēgpilnu, bet es tam ļauju izirt, tādējādi pasludinot savu totālo neuzticību un rūgtumu, un savā ziņā, jā, ļaunumu. Varbūt Rudzītis mēģina pateikt ka, ja bērnam nebūtu jāpiedzīvo viss iepriekš minētais, tad viņš dabiski ticētu, nešaubītos, ka ir jēga censties, ka mīlestība ir īsta, caur dubļiem un asinīm, sūri, pēdējā brīdī uzvaroša patiesība. Es zinu, ka viņš to grib pateikt, bet viņā pašā ir rūgtums, un manī ir rūgtums, un visur ir rūgtums, bet rūgtums nav cilvēkus sirdīs, tāpēc viņus rausta, ja vien raustītājs nav velns.

Bet tajā pašā laikā, I've come to believe that the Absolute does not have any preferences, as everything is balanced to perfection. Iziršana, atkal saķepināšana kopā, nihilisms un mīlestība, divas monētas puses. Brīvā griba, kontrole, arī - it is not clear. Censties līdz nāvei, vai saglabāt sevi un sākt no nulles cietajā akača elles vārtu gultnē? Pasaule ar tevi rotaļājas, dejo un virpuļo; tas kas teju izkalusās pēc romantiskiem zvārgulīšiem, sirds stīgu melodijas vējā, pēc mirkļa izklausās kā skaudrs kauciens un dobji nolemtības zvani. Karoč vobla.