vismaz kristietībā atbilde uz šo dilemmu ir ielikta pašā sākumā, Pāvils braukāja un sludināja gan jūdiem, gan romiešiem, gan grieķiem (kas ne obligāti bija Grieķi, bet gan dažādas Vidusjūras reģiona hellenizētās tautas), tāpēc viņš raksta "jūdiem esmu jūds, grieķiem grieķis", un daudzviet viņš saka, ka no vienas puses, vismaz sludinot jūdiem, nav par katru cenu jāspiež atteikties no apgraizīšanas, ēdienu šķirošanas, gavēšanas, īpašām dienām un citām jūdu rituālajām lietām, jo, galu galā, Jēzus pats daudz ko no tā ievēroja, viņš pats bija dzimis jūds, bet tas viss nāca un notika visnotaļ citādākā gaismā, un pēc augšāmcelšanās visu šo jūdu tūkstošgadu rituālās lietas ieguva pilnīgi citu jēgu, vēstulē ebrejiem saka, ka tās bija "nākamo lietu ēnas". bet no otras puses, ja kāds, teiksim, spieda jaunkristītajiem grieķiem apgraizīties vai ievērot rituālās lietas, tad to Pāvils stingri noraida, jo tā ir jaunāko brāļu apgrēcināšana un labās vēsts deformācija, proti, tās visas attiecībā pret pestīšanu un uzvaru pār elli ir ļoti sekundāras lietas.

tieši šī iemesla dēļ kristīgajā pasaulē pret mākslu ir bijusi daudz relaksētāka attieksme nekā islāmā vai jūdaismā. bet nevis tāpēc, ka kristieši būtu kaut kādā ziņā "liberālāki", bet gan tāpēc, ka visādi brīnumi un garu ceļošu jaukumi var būt tik ilgi, kamēr tie nekļūst par elkiem un sirdsapziņas savanģotājiem, kamēr tie netiek pielūgti un tajos netiek ieguldītas galējās cerības. šādā gaismā, protams, no vienas puses var šķist, ka pirts rituāli un bluķa vilkšana ir tikai tādas nevainīgas latviešu atrakcijas, bet nav noslēpums, ka Jāņi, piemēram, ir diezgan konkrēti auglības svētki ar visiem pavadošajiem rituāliem dievam/dieviem vai gariem, kuru vārdi un dziļākas nozīmes gadsimtu laikā aizmirstas, nonivelējušas un automatizējušās. tiesa, kristietis zina, ka ne jau dabas gari jāpielūdz "auglībai" - ja reiz tas ir svarīgi - bet gan viņš ir atsvabināts no kalpības šiem kosmosa pirmspēkiem, viņš Radītāju nejauc ar radību, un paša Dieva Dēla dotiem vārdiem lūdz "mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien". un jā, tas nevar radīt berzi un pretešķības starp dabisko vidi, kopienu, kurā cilvēks iedzimis, jo Kristus iezīmē pārrāvumu un pastarpinājumu - visas šīs dabiskās lietas stāv, kā stāvējušas, tikai manās attiecībās ar visām lietām kā Vidutājs stājies ir Kristus.