nu ja, Jēzus pats taču apsauc vai padzen visādus dēmonus, dabiskos postītāj-vai-gļuku garus, kuri uzmākušies cilvēkiem tur tos savā pakļautībā. un kas gan cits ir dabisko augu vai ķīmiju substanču vīzijas, ja spoguļošanās savā dabiskajā sevī - sliktākajā gadījumā grēka un nespodrības dziļumos, labākajā - pats sevī, solipsismā; tas ir kā sapņos, jā, daļa sapņu mēdz būt pravietiski un tajos ierodas Dievs, bet vairums ir vienkārši daily me atspugli, šķautnes, nogriezumi, tāpatības.
Pāvils vairākkārt atgādina: "šķirojiet garus!" vai "Viss man ir atļauts, bet ne viss der. Viss man ir atļauts, bet nekas nedrīkst mani kalpināt."
metafiziskākās pasāžās viņš šādus dabiskos garus vai pusdievus dažbrīd tiešām sauc par dēmoniem vai vietām visai grieķiskotā versijā par kosmosa pirmspēkiem, un viņš ir neizpratnē, ka draudze, kurai raksta, atkrīt no Jēzus skaidrības un dāvātās brīvības atpakaļ kalpošanā šiem pirmspēkiem, jo "svabadībai taču Jēzus jūs ir aicinājis". un, šķiet, šī svabadība ir kaut kas ļoti vienkāršs un skaidrs.
jā, daži no tiem, pat izšķirojot, ir kaut kādi gari vai pusdievi (vietām Pāvils par viņiem raksta "tie pat nav dievi"), bet es teiktu, ka tie ir duļķaini, atšķaidīti, sajaukti gari, kamēr Dieva gars ir tīrs, skaidrs, šķīstošs, monolīts, viennozīmīgs, ass ("kā abpusgriezīgs zobens"), ne velti jūdu valodā vārds, kas apzīmē "garu" ir pēc nozīmes un skaņas ļoti līdzīgs vārdam "uguns", gars ir kā uguns, nevis duļķi.