15 March 2018 @ 09:46 pm
 
Šķiet pats svarīgākais ir nesaskatīt otrā ienaidnieku. Izkristalizēt pieeju, kas ir pēc iespējas tīrāka no emocionālas nepatikas. Man šķiet ar emocionālu nepatiku slimo egocentriski cilvēki. Emocionālu nepatiku spēj izjust tikai tie, kas ir tik dziļi iegrimuši savā svarīgajā personā tik dziļi, ka teju viss viņus aizvaino. Mūsdienās tā ir ļoti izplatīta kaite, jo mūsdienas ir narcisistiskas. Ja es izjūtu spēju emocionālu nepatiku pret kādu vai kaut ko, visticamāk es esmu apslimusi ar narcisismu. Tā ir nešpetna kaite, ar kuru var dzīvot gadiem, neko nenojaušot. Manuprāt, veselīga reakcija uz ko savādu vai kaitīgu, būtu izpalīdzīga ieinteresētība, kuras pamatā ir dziļa sapratne, ka tu esi sastapis sevi, palīdzi sev redzēt, un ejiet tikties Dievā. Ir tikai viens ceļamērķis.

Es gribu noformulēt, kā man reaģēt uz manu emocionālo grūstīšanos pret cilvēkiem, kas mani manās iedomās apdraud, kas pieprasa, kas redz man cauri, kas mani neredz. Es labprātāk pret viņiem pagrieztos ar seju, smaidītu un ar viņiem pilnībā saplūstu. Kamēr es vardarbīgi pret sevi un Dievu lādos un prātā psihoju un sūdzos. Es gribu tā - tu mani satrauc, tu esi mans draugs, es mums gribu palīdzēt, dod roku - ejam kopā. Vai arī neejam, jo nevis kā es gribu, bet tu Dievs.

Man nekad nebija bail no nāves, jo es nezināju, kas ir dzīve. Bet tagad es izmisumā guļu gultā, cerībā ka es nenomiršu un drīkstēšu nodzīvot vēl vienu dienu. Gulta, istaba un šķiet katra puķīte, grāmatiņa, bildīte, sedziņa mani tur. Tajā pašā laikā manas dienas ir aizpildītas ar emocionālu nepatiku, kas dziļām, indīgām saknēm ir ieaugusi manā esībā. Es to sāpīgi griežu un velku no sevis ārā. Katra diena man ir operācija, kas ir simtsreiz labāk par nebūtību, neeksistēšanu, apziņas nāvi. Es katru dienu atrodos tumšā istabā uz operācijas galda, bet tas ir simtsreiz labāk, jo es varu teikt: "Es esmu!"

Nesaskatīt otrā ienaidnieku līdz izsīkuma robežām - tikai tas ir redzēt skaidri.