Manī veļas milzīga atziņa, bet es to nevēlos pārāk tvarstīt, bet es arī nevēlos to pazaudēt.

Es pēdējos mēnešus esmu bijusi nožēlojama, jo vēlaizvien neuzticējos esībai. Es konstatēju faktu, ka man nekad nebūs iespējams intelektuāli zināt un saprast esību, un tā ir kā mentāla invaliditāte, ar kuru man ir jāsadzīvo. Bet es tās dēļ nedrīkstu izvairīties no dzīves, jo es nevēlos izvairīties no dzīves. Mana neīstā vēlme izvairīties no dzīves ir no aizvainojuma, bailēm un rūgtuma. Es nezinu, kas ir dzīve, tātad to nedzīvošu, man nav pienākuma dzīvot, un man ir dusmas, un es neko nevaru sākt, kamēr man ir dusmas un neziņa. Es atpazīstu šīs jūtas, kā kļūdu un grēku. Visi pārējie cilvēki ir esība tātad Dievs, un ja es pret viņiem un Viņu pretojos, tad tā ir gan kļūda gan grēks.

Taču lai aptvertu un tiktu galā ar šo prāta invaliditāti, kas ir neziņa par to, kas tieši un kāda tieši ir esība, man ir vajadzīgs kaut kas. Ļoti viegla, bināra izvēle, būt par vai pret esību. Teikt vārdu, kas rada, vai vārdu, kas nīcina. Pielikt roku, lai ieviestu kārtību, vai sastingušai noskatīties, kā pasaule grimst haosā. Saskarsmē ar cilvēkiem, ar izturību sargāt viņu un savu mīlestības liesmu, vai to dzēst ar meliem un grēku darbiem.

Viss es negribu vairs neko teikt. Ir tik tik tik trausla robeža starp sapratni kurai var ticēt, un sapratni kas ir groteska. Es tik ļoti gribu, lai mīlestība uzvar.