Vai pareizi sapratu – Tu pateici kaut ko bez ļauna nodoma, bet atpakaļ saņēmi acīmredzami ļauni domātus vārdus? Kaut kas šajā ir tik relatable. Man patiesībā jau sen ir licies, ka cilvēku attiecības ir ļoti trauslas un ka teikt lietas, kuras “ir ar spēju iedvesmu iznākušas no sirds” liekas viena no bīstamākajām lietām, ko vispār darīt, jo citi to, ļoti iespējams, uztvers negatīvi. Man šķiet, ka citus tas neinteresē, tāpēc lielākoties nemaz nemēģinu. Tas, ka Tu tā dari, man liekas labi un drosmīgi. Varbūt, ka pilnīgi labā varianta nav, bet vismaz tās negruzd.

Ja Tu runā par tādām attiecībām, kuras ir svarīgas abiem, man šķiet, ka viens izskaidrojums, kāpēc tās vismaz šķietami varētu būt tik viegli sabojāt, ir tāds, ka svarīga cilvēka vārdi ir simtreiz skaļāki un iedarbīgāki par citu vārdiem. Gadās jau, ka tu nemaz nedomā, ka otram būtu bijuši slikti nodomi, bet vienkārši vairs nespēj izturēt, jo tas trāpa kādā pašam vārīgā vietā. Kad pāriet, tad vari pārdomāt visu mierīgi un, iespējams, pats panākt pretī. Tā ka, nez, varbūt, ka viss vēl nav galīgi zudis arī ar visiem kašķiem, vienkārši ir jāpaiet kādam laikam. Gribētos cerēt, ka svarīgas attiecības ir izturīgākas.