Mani ļoti unsettlo Black Mirror sērijas, kur spēlējas ar apziņas ievietošanu simulācijās. It sevišķi kur tas tiek izdarīts deliberately un ar nolūku, kā White Christmas un Hang the DJ. Tas man mats matā atgādina Dieva - Cilvēka attiecības, jeb Cilvēkdievu, kurš sevi mīloši lobotomizē, lai pēc tam atkal ataudzētu sev izņemto apziņas gabaliņu. Bet then again, the unsettledness notiek tikai prātā, kas mīlīgi beigās izzūd, atrisinot visus uncanny paradoksus. Paradokss tiek atrisināts, ieraugot, ka tas nekad neeksistēja. Man cilvēka dzīve, un Dieva dzīve, un viss šis nesadalāmais kopums, vispār atgādinā tās palīgcilpiņas adot, kuras tu pavelc un tās izzūd kā nebijušas, jo tika radītas tikai, lai palīdzētu uzadīt ko paliekošu.