Njā, es to filmu noskatīšos un tad spriedīšu. Bet es thoroughly ticu, ka cilvēki ir daudz vienotāki nekā iedomājas. Un tā saikne ir tuvāk un dabiskāka nekā šķiet. Man bieži šķiet, ka nedraudzīgums un noizolēšanās ir sveša un nedabiska. Un tad atliek ar vienu mazu žestu vai pareizā laikā un vietā pateiktu vārdu, lai cilvēki pamostos realitātei un pilnasinīgi Zinātu, ka ir fundamentāli vienoti.

Sapņi ir reāli interesanti, un šķiet varbūt pat vislīdzīgākais modelis cilvēka esībai (ja gribas uz to paskatīties filozofiski un garīgi.) Tā pati automātiskā darbība, kas izriet sapņos, varbūt arī notiek nomoda dzīvē. Tā vismaz es jūtos 99%, ka es darbojos pēc konkrēta šablona, un lai arī jūtos kā izdarītu izvēles, es īstenībā vienkārši eju pa jau iemītu taku, kas saucas "Mana esības maniere."