19 February 2018 @ 06:50 pm
 
Es vienmēr gribu atcerēties nepieļaut, lai mana psihe paliek sarežģīta. Jo sarežģītums ir pretencioza kompulsija nofiksēt objektus. Patiesība vienmēr ir vienkārša atcerēšanās upe. Sarežģītība tiešām ir kājas ķēdē ar akmeni - pakalpība ilūzijām, pašiedvesta nebrīve. Objekti ir procesi, kas ir tirāna pakļauti un nomērdēti.

Man šķiet cilvēkiem uz vecumu psihē sakrāts tik daudz objektu (dreams, memories, reflections), ka vienā brīdī viņi vienkārši izdomā, ka ir pārāk grūti lavierēt un manevrēt cauri šiem piestumtajiem bēniņiem. Viņi izvēlas palikt vienā vietā un aijāt tuvāko objektu, kas viņiem iekrīt rokās. Es savukārt gribu atsijāt visu, un pētīt to, kas paliek.

Es gribu izmēzt savu māju. Lai nāk vētra un to saplosa, lai nāk uguns un to nosvilina, lai nāk jūra un to aizskalo.

Lai arī es dabiski jūtu dziļu atbildību un urgency pret visu, es gribu būt mazliet ambivalenta. Ambivalenta dēļ tā, lai es nekļūtu apsēsta un maza, aijājot vienu mirušu objektu piekvēpušu bēniņu spokainajā stūrī.

Vēl arī es šovakar aptvēru, kāpēc es izjūtu tik spēju klaustrofobiju (vai drīzāk nepanesamas intimitātes, žņaudzošas tuvības šausmas) pret esību. Man mazliet šķiet, ka pa īstam atverot apziņu, cilvēks sevi apzina kā tīru esību un tad saprot, ka skatās pats sev tieši sejā, vai pat vairāk - kā attapies pats savās iekšās ar to karstumu savos jutekļos. Tā it kā sirds atmostos cilvēka ķermenī un apjaustu sevis instanci un uzdevumu. Un tāpēc vienkārši eksistējot, pat ar niecīgāko kustību, pat izelpu viņš piedalās tās tālākā radīšanā un metamorfozē. Tas plosa apziņu, un tā ir apziņas maize, lai tā augtu branga un liela liela.