Visu laiku ik pa laikam bet pastāvīgi jūtos, kā man būtu kāds dziļš noslēpums, kāds slogs, kas man neļauj un neļauj, kas uzpeld un uzpeld un atgādina, ka dzīve nevar nekad nekad nekad būt vienkārša, ka vienmēr būs, uzradīsies šis slogs kas jāslēpj, vienā veidolā vai citā, noslēpuma sajūta, kas sasaista un indē, vientulīgs noslēpums, slogs, ko drīkst nest tikai viens, un spēka paliek tik maz, jo kāds tev galvu grūž uz leju, plecus uz leju, plakstiņus uz leju, elpa paliek sekla un smaga un izsīkst, sirds aptekas, un paliekat tikai jūs ar savu noslēpumu un pievērtajiem plakstiņiem un smago elpu.