Mani ir pārņēmusi sajūta, ka manā psihē notiek kaut kas ātrs, un ka man ir jāpaspēj tam līdzi. Varbūt pat ne manā psihē, bet kaut kādā lielākā Psihē. Ka man ir klūpot, krītot jātiek līdzi, un jāatmet viss, pilnīgi viss. Protams, es nezinu, ko tas nozīmē un, protams, es baidos to uzzināt. Bet tā kā man ir tik ārkārtēji jāpaspēj, tad man nemaz nav laika par to domāt, spekulēt, bīties. Vēl arī es jūtos, ka man tagad pēkšņi viss uzbrūk, jo es esmu izlēmusi paspēt. Tas ir tā, ka tu no rīta izejot no mājas izlem paspēt uz metro 6:33 nevis 6:36, lai paspētu pirms darba nopirkt kafiju un ierastos tieši 7:00 nevis 7:03. Un tu strauji liec soli, bet tev no rokas dramatiski krīt cimds, tad tu strauji skrien lejā pa kāpnēm, bet priekšā palēlinājumā tuntuļo tante, tad tu mērķtiecīgi sniedz oyster karti pret rīderi, bet tas mirdz krimināli sarkans, tad tu no sirds un pazemīgi papildini kredītu, bet automāts konsekventi nepieņem karti, tad tu nu jau izmisīgi taisi izlēcienus uz eskalatora, bet priekšā nostājies necaurejams onkulis kā strupceļš, tad pēdējās divās sekundēs pirms durvju aizvēršanās tu sarkaniem vaigiem tajās meties ar visu savu būtni, bet tev kāju saķer sunpurnis no pašas elles!
Vēl es pēdējās dienas atkal darbojos ar domām. Es tās nekontrolēti piedzīvoju, un tad atlaižu. Man patika metafora, ka tad es esmu domu anti-zvejnieks. Es makšķerēju ar mērķi noķerto palaist atpakaļ ūdenī. Jeb, es vienkārši esmu nejaušs garāmgājējs, kurš redz noslogotu, nospīlētu makšķeri un izvilcis zivi tās galā, to atāķē un ielaiž atpakaļ ūdenī. Un tā es uzticīgi sēžu līdz satumst, atāķējot jūsu zivis. Beidziet biedēt cilvēkus, ka daba nemīl tukšumu. Jebkas, kas nav tukšums ir tā pati doma, vai emocija, vai interference, un tie visi ir vienā maisā metami tajos brīžos, kad tu tiešām no visas sirds vēlies tukšumu, zinot, ka tikai tukšums ir durvis uz pilnību.
Es pašlaik mēģinu saskatīt, kas ir aiz tukšuma. Bet es nezinu, vai tas ir kas saskatāms, kas sajūtams, kā tas sevi atklāj, neko nezinu, zinu, bet neatceros. Bet es zinu, ka tā ir mana spēja, kuru es nekad nelietoju. Bet es tagad redzu skaidri, ka tā ir likumsakarība mazliet žūpot kādā eksistences līmenī, kamēr nav nojausma par citu, nākamo. Tāpat kā vienšūņi žūpoja uz vienšūnismu, prāts žūpo uz prātuļošanu, emocijas uz emocionalitāti. Bet kamēr viņi žūpo, viņi neredz skaidri, un tikai ar skaidru skatīšanos var skatīties tālāk, un tikai redzot horizontu uz to var iet, un no turienes redzēt vēl tālāk un tur iet.
Vēl es pēdējās dienas atkal darbojos ar domām. Es tās nekontrolēti piedzīvoju, un tad atlaižu. Man patika metafora, ka tad es esmu domu anti-zvejnieks. Es makšķerēju ar mērķi noķerto palaist atpakaļ ūdenī. Jeb, es vienkārši esmu nejaušs garāmgājējs, kurš redz noslogotu, nospīlētu makšķeri un izvilcis zivi tās galā, to atāķē un ielaiž atpakaļ ūdenī. Un tā es uzticīgi sēžu līdz satumst, atāķējot jūsu zivis. Beidziet biedēt cilvēkus, ka daba nemīl tukšumu. Jebkas, kas nav tukšums ir tā pati doma, vai emocija, vai interference, un tie visi ir vienā maisā metami tajos brīžos, kad tu tiešām no visas sirds vēlies tukšumu, zinot, ka tikai tukšums ir durvis uz pilnību.
Es pašlaik mēģinu saskatīt, kas ir aiz tukšuma. Bet es nezinu, vai tas ir kas saskatāms, kas sajūtams, kā tas sevi atklāj, neko nezinu, zinu, bet neatceros. Bet es zinu, ka tā ir mana spēja, kuru es nekad nelietoju. Bet es tagad redzu skaidri, ka tā ir likumsakarība mazliet žūpot kādā eksistences līmenī, kamēr nav nojausma par citu, nākamo. Tāpat kā vienšūņi žūpoja uz vienšūnismu, prāts žūpo uz prātuļošanu, emocijas uz emocionalitāti. Bet kamēr viņi žūpo, viņi neredz skaidri, un tikai ar skaidru skatīšanos var skatīties tālāk, un tikai redzot horizontu uz to var iet, un no turienes redzēt vēl tālāk un tur iet.
teikt