Vajag pierakstīt dažas atziņas, kas mani nomierina un iedvesmo saglabāt saprātu.
Ir svarīgi tiešām izprast to paradoksu, ka es esmu gan cilvēks gan neesmu cilvēks vienlaikus. Ka man ir jādzīvo kā cilvēkam, bet es nekad nedrīkstu noticēt pilnībā, ka esmu tikai cilvēks. Ka man ir jāmāk uz sevi paskatīties no augšas, ārpus laiktelpas, bet es nekad nedrīkstu iedomāties, ka es spēju dzīvot neesot cilvēks. Ir svarīgi būt pilnasinīgam cilvēkam un absolūtai transcendencei reizē. Un nevis no viena grāvja otrā, bet fokusēti staigāt par šauro taciņu starp abiem, tā lai reizē var skaidri redzēt kas notiek abās pusēs. Un tas nevājina cilvēcību un neapduļķo transcendenci. Par cik kontrasts starp tām ir tik spējš, šis paradokss tās tieši pastiprina un akcentē.
Bet šis ir vēl jāapdomā un jāapsver. Jo tā ir pavisam jauna atziņa. Tā atziņa ir cirkulējusi, nākusi un gājusi vairākas, pat neskaitāmas reizes, bet es tai vēl nebiju gatava laikam. Bet nupat tā šķiet ļoti sakarīga un aktuāla un optimāla. Jāapsver ir tas, ko nozīmē dzīvot caur šo paradoksu. Kaut gan atbilde jau uzreiz ir gatava.. nekad nejusties nepilnīgam. Ja es kādu dienu nejūtos kā cilvēks, tad ir labi, jo es tāds arī neesmu, tad es varu droši atgulties savā transcendencē un visu vienkārši vērot. Bet citas dienas, kad es jūtos kā karsts, kompakts, akūts cilvēks, tad es varu atcerēties, ka tā ir neatkārtojama eksistence, un šādi es varu izmainīt pasauli, kaut vai pa mikrodaļiņu grāda, bet tas ir vienīgais veids.
Es domāju brīži, kad es esmu cilvēks vai es esmu transcendence sasaucas vienkārši ar paredzēto ritējumu. Laiks tā norāda, kad ir jārīkojas, kad ir jādomā.
Un par to man būs vēl ilgi savādi un metafiziski domāt. Kā cilvēks var būt saausts kopā no ķermeņa un gara. Kas tas vispār ir? Un kādās attiecībās eksistenci nosaka gars un ķermenis. Vai ķermenis var sevi atslābināt tā, lai gars sāk caur to plūst. Jā, intuitīvi visticamāk. Meditācija tad ir tik likumsakarīga, jo tas ir atslābināts fokuss. Fokuss ir nepieciešams, bet cilvēks nedrīkst būt saspringts.
Bet vārdusakot, kamēr es esmu gan cilvēks gan transcendence, nav bīstami brīžiem maxot out būšanu predominantly cilvēkam vai transcendencei. Tas ir kā mācēt divas valodas, runājot vienā neaizmirsīsi otru. Ne jau tāpēc, ka es gribētu maxot out, bet ja tā sanāk apstākļu dēļ.
*
"You don't choose your interests, they choose you."
"People experience life as a series of crucial ethical decisions."
*
Par hormoniem un baktērijām. Es domāju.. lai arī cilvēka ķermenī ir par desmit reizēm vairāk baktēriju nekā paša cilvēkšūnu un, lielos vilcienos cilvēka emocijas nosaka hormoni. Es iedomājos.. un es vispār pilnībā ticu, ka tas baktēriju un hormonu balanss, kas katram cilvēkam ir atvēlēts ir atvēlēts ar mērķi viņam piedzīvot konkrētus notikumus un mijiedarboties konkrētā veidā ar saviem notikumiem caur savām reakcijām. Tā ka būtībā nekas biedējošs. Tas tikai izceļ un pasvītro nojausmu, ka viss, kas cilvēkam pašam nemainīgi ir pieejams un bez nosacījumiem pieder ir viņa apziņa. Ka viņa ķermenis un prāts viņam pieder diezgan minimāli un pastarpināti. Atkal es nonāku pie atziņas, ka meditācija ir diezgan svarīga, ja ne vitāli svarīga. Meditācija vai lūgšana, varbūt meditācija un tad lūgšana. Jo vienīgais, ko neietekmē ne ķermenis, ne baktērijas, ne hormoni, ne throwness, ir apziņa. Tā ir ļoti kaila un nemainīga, un tai var visveiksmīgāk piekļūt ar meditāciju.
Bet par šo man atkal būs ilgi savādi un metafiziski jādomā. Jo no vienas puses man gribas pret sevi kā baktēriju, hormonu un šūnu kopumu izturēties ar līzjūtību, no otras puses negribas to patronizēt. Diemžēl uzreiz automātiski izveidojas hierarhiska domāšana, kur transcendence un apziņa ir krutākas par nabaga mazo cilvēka embodiment. Lai arī ķermeniskais cilvēks būtībā intuitīvi šķiet daudz sarežģītāks un unikālāks par apziņu. Ak, kāda kognitīva dissonance - šis ir pats eksistences centrs, šis akūtais, hroniskais izmisums, kas rodas kontemplējot attiecības starp apziņu un ķermeni. Viens ir bezgalīgi liels un plašs, bet cilvēku pasaulē tā ietekme šķiet tik maiga un neizdibināma. Bet ķermenis ir tik mazs un basic, bet tik unikāls un spējš un tā ietekme paradoksāli ir tik spēcīga un pat grandioza, kamēr citi līmeņi tam ir attāli un pat nesasniedzami. Un es nesaprotu, vai apziņa ir durvis vai tilts, vai tā vienkārši seko, vai tulko. Vai apziņa var mani padarīt par labāku cilvēku, vai cilvēks mani var padarīt par labāku apziņu, un uz kurieni mēs kopā ejam, vai mēs viens no otra neatpaliekam?
"Traveller, your footprints are
the only path, the only track:
wayfarer, there is no way,
there is no map or Northern star,
just a blank page and a starless dark;
and should you turn round to admire
the distance that you've made today,
the road will billow into dust.
No way on and no way back,
there is no way, my comrade: trust
your own quick step, the end's delay,
the vanished trail your own wake,
wayfarer, sea-walker, Christ."
Ir svarīgi tiešām izprast to paradoksu, ka es esmu gan cilvēks gan neesmu cilvēks vienlaikus. Ka man ir jādzīvo kā cilvēkam, bet es nekad nedrīkstu noticēt pilnībā, ka esmu tikai cilvēks. Ka man ir jāmāk uz sevi paskatīties no augšas, ārpus laiktelpas, bet es nekad nedrīkstu iedomāties, ka es spēju dzīvot neesot cilvēks. Ir svarīgi būt pilnasinīgam cilvēkam un absolūtai transcendencei reizē. Un nevis no viena grāvja otrā, bet fokusēti staigāt par šauro taciņu starp abiem, tā lai reizē var skaidri redzēt kas notiek abās pusēs. Un tas nevājina cilvēcību un neapduļķo transcendenci. Par cik kontrasts starp tām ir tik spējš, šis paradokss tās tieši pastiprina un akcentē.
Bet šis ir vēl jāapdomā un jāapsver. Jo tā ir pavisam jauna atziņa. Tā atziņa ir cirkulējusi, nākusi un gājusi vairākas, pat neskaitāmas reizes, bet es tai vēl nebiju gatava laikam. Bet nupat tā šķiet ļoti sakarīga un aktuāla un optimāla. Jāapsver ir tas, ko nozīmē dzīvot caur šo paradoksu. Kaut gan atbilde jau uzreiz ir gatava.. nekad nejusties nepilnīgam. Ja es kādu dienu nejūtos kā cilvēks, tad ir labi, jo es tāds arī neesmu, tad es varu droši atgulties savā transcendencē un visu vienkārši vērot. Bet citas dienas, kad es jūtos kā karsts, kompakts, akūts cilvēks, tad es varu atcerēties, ka tā ir neatkārtojama eksistence, un šādi es varu izmainīt pasauli, kaut vai pa mikrodaļiņu grāda, bet tas ir vienīgais veids.
Es domāju brīži, kad es esmu cilvēks vai es esmu transcendence sasaucas vienkārši ar paredzēto ritējumu. Laiks tā norāda, kad ir jārīkojas, kad ir jādomā.
Un par to man būs vēl ilgi savādi un metafiziski domāt. Kā cilvēks var būt saausts kopā no ķermeņa un gara. Kas tas vispār ir? Un kādās attiecībās eksistenci nosaka gars un ķermenis. Vai ķermenis var sevi atslābināt tā, lai gars sāk caur to plūst. Jā, intuitīvi visticamāk. Meditācija tad ir tik likumsakarīga, jo tas ir atslābināts fokuss. Fokuss ir nepieciešams, bet cilvēks nedrīkst būt saspringts.
Bet vārdusakot, kamēr es esmu gan cilvēks gan transcendence, nav bīstami brīžiem maxot out būšanu predominantly cilvēkam vai transcendencei. Tas ir kā mācēt divas valodas, runājot vienā neaizmirsīsi otru. Ne jau tāpēc, ka es gribētu maxot out, bet ja tā sanāk apstākļu dēļ.
*
"You don't choose your interests, they choose you."
"People experience life as a series of crucial ethical decisions."
*
Par hormoniem un baktērijām. Es domāju.. lai arī cilvēka ķermenī ir par desmit reizēm vairāk baktēriju nekā paša cilvēkšūnu un, lielos vilcienos cilvēka emocijas nosaka hormoni. Es iedomājos.. un es vispār pilnībā ticu, ka tas baktēriju un hormonu balanss, kas katram cilvēkam ir atvēlēts ir atvēlēts ar mērķi viņam piedzīvot konkrētus notikumus un mijiedarboties konkrētā veidā ar saviem notikumiem caur savām reakcijām. Tā ka būtībā nekas biedējošs. Tas tikai izceļ un pasvītro nojausmu, ka viss, kas cilvēkam pašam nemainīgi ir pieejams un bez nosacījumiem pieder ir viņa apziņa. Ka viņa ķermenis un prāts viņam pieder diezgan minimāli un pastarpināti. Atkal es nonāku pie atziņas, ka meditācija ir diezgan svarīga, ja ne vitāli svarīga. Meditācija vai lūgšana, varbūt meditācija un tad lūgšana. Jo vienīgais, ko neietekmē ne ķermenis, ne baktērijas, ne hormoni, ne throwness, ir apziņa. Tā ir ļoti kaila un nemainīga, un tai var visveiksmīgāk piekļūt ar meditāciju.
Bet par šo man atkal būs ilgi savādi un metafiziski jādomā. Jo no vienas puses man gribas pret sevi kā baktēriju, hormonu un šūnu kopumu izturēties ar līzjūtību, no otras puses negribas to patronizēt. Diemžēl uzreiz automātiski izveidojas hierarhiska domāšana, kur transcendence un apziņa ir krutākas par nabaga mazo cilvēka embodiment. Lai arī ķermeniskais cilvēks būtībā intuitīvi šķiet daudz sarežģītāks un unikālāks par apziņu. Ak, kāda kognitīva dissonance - šis ir pats eksistences centrs, šis akūtais, hroniskais izmisums, kas rodas kontemplējot attiecības starp apziņu un ķermeni. Viens ir bezgalīgi liels un plašs, bet cilvēku pasaulē tā ietekme šķiet tik maiga un neizdibināma. Bet ķermenis ir tik mazs un basic, bet tik unikāls un spējš un tā ietekme paradoksāli ir tik spēcīga un pat grandioza, kamēr citi līmeņi tam ir attāli un pat nesasniedzami. Un es nesaprotu, vai apziņa ir durvis vai tilts, vai tā vienkārši seko, vai tulko. Vai apziņa var mani padarīt par labāku cilvēku, vai cilvēks mani var padarīt par labāku apziņu, un uz kurieni mēs kopā ejam, vai mēs viens no otra neatpaliekam?
"Traveller, your footprints are
the only path, the only track:
wayfarer, there is no way,
there is no map or Northern star,
just a blank page and a starless dark;
and should you turn round to admire
the distance that you've made today,
the road will billow into dust.
No way on and no way back,
there is no way, my comrade: trust
your own quick step, the end's delay,
the vanished trail your own wake,
wayfarer, sea-walker, Christ."
teikt