tas, ka brain is split, ir pašsaprotami, cilvēka domāšanas bāzes punktā antitēzes ir iebūvētas pēc noklusējuma, doma un domātais objekts, domātājs un doma - ok, tas ir normāli. un daudzas, ja ne vairums lietas pasaulē ir duālas vai vismaz apskatāmas, apdomājamas no dažādām pusēm. taču neticu, ka tu nepazīsti tādus domāšanas objektus, pasaules vai pārpasaules lietas, fenomenus, pret kuriem doma atsitas un nespēj apiet apkārt un nespēj sašķelt, un nespēj atrast to ēnas pusi - tie ir veseli, vieni, un pret to vienumu, nesadalāmību domas un vārdi apstājas - ja vien nesāc nodarboties ar sofistiku un likt papildus filtrus. un tos vienlaicīgi ir gan grūti, gan ārkārtīgi viegli, neizsmeļami domāt. par vienajiem, nesadalāmajiem vienlaikus var vārdot tik daudz, un tomēr pamata attieksme to priekšā ir klusēšana, stasis. tev nevis trūkst tas vienais, pie kā vārdiem apstāties, tavs un citi ieraksti drīzāk liecina, ka pat pārāk labi zini vieno, tikai šaubies, un tas rada domu kūleņus. kāpēc vieno nepieņemt tādu, kāds tas ir - monolītu, nesadalāmu, konkrētu, neapejamu un, jā, pat baisu? visur, kur tu ej vai domas skrien, tas būs priekšā vai pamatā, vienums vai vienie ir pasaules robežas, pasaule ir taisne starp diviem punktiem, punkti vienlaikus ir vienie un robeža. bailes no milzīguma? bet tu esi pasaulē, ir zeme zem kājām, ir kur pieturēties, kaut vai tie paši vārdi.