Dažreiz man pārņem pretīgums par to, cik vāja un maza un banāla un tukša un neapmierinoša ir komunikācija ar cilvēkiem. Es atvainojos cik šis izklausās aprobežoti, bet mana sirsniņa tā jūtas. Es vairs nezinu, vai ir iespējams atrast kontaktu ar cilvēku. Un ja es to nespēšu, tad es nezinu priekš kam ir jādzīvo. Dažreiz es vienkārši mēdzu just cilvēku, skatīties viņam acīs un ja viņš runā tad klausīties, tikmēr neklausoties, bet mēģinot sajust viņa sirdi, varbūt kā ēterisku interferenci laiktelpā..

Man ir konkrēta sajūta, ka vārdi ir sevi izsmēluši. Jo vairs nav neviena tāda lieta, ko pateikt, kas atstātu iespaidu, kas būtu nezināms un draudīgi pievilcīgs. Tu pasaki vienu lietu un es to pazīstu simtsreiz un zinu ko tā nozīmē senseni. Ja ne tieši tad netieši, bet es zinu, es zinu, es zinu visu. Viss kas ir, ir bijis un ir redzams priekšā kā būs, viss. Tāpēc absolūti visu vārdu jūra ir tik sekla un atstāj mani izslāpušu. Bet lūdzu, lūdzu par to pārāk nedomāt, citādāk es neizturēšu.

Jā, smejaties, bet es jūtos, kā sava paveida Neo, kurš garlaicīgi atvaira vārdus kā lodes, un imobilizē pasauli with a sleight of hand, iet cauri pasaules sienām kā vientuļš spoks. Bet imobilizē savu pasauli, tikai savu.. kamēr mana pasaule ir sekls ūdens, tikmēr citi vēlarvien varbūt peldās dziļā vārdu nozīmes okeānā, varbūt, es nezinu..

Es gribu atkal būt apburta ar vārdiem. Un es negribu. Es gribu visam ticēt, un es gribu būt gudrāka un nekam nekad neticēt. I guess I am restless, I guess I am non-nonsensical, I guess I am unstable.

Es gribu dzeju, bet es negribu lai tā mani apmāna, mani neviens nevar piemānīt es esmu delfu orākuls! Bet es gribu irracionāli atdoties dzejai, tieši tā, ka tā pasaka vienu lietu un tad citu lietu, kas ir pirmās lietas ārkārtējs pretstats, un tas mani saplēš un tas man ir pavedinoši, I submit.

Bet es neko negribu, es negribu nekādas destruktīvas ietekmes. Bet tad es saprotu, ka es esmu iedomāta, kā īstenībā mans ķermenis un prāts ir tikai palīgrīks, ko es nedrīkstu piesavināties. Desire, despair, desire, so many monsters. Man vajag gribēt destruktīvas ietekmes, jo nedestruktīvais ir nāve.

Un visbailīgākā doma ir, ka es nekad nevaru izmainīties. Ka es iemiesoju cilvēku-limbo. This is my design. Tāpat kā Fernando Pessoa. So much desire for life yet so little life. Not even little life, life in solitary confinement. Bet tas ir grēks tā teikt, es zinu, Dieviņ piedod. I know there is a sort of freedom and ecstasy in confinement.

Es turpmāk rakstīšu tikai ar apziņas plūsmu, dažreiz.

Cik smieklīgi, es varētu rakstīt te mūžīgi. Es uzrakstītu vienu lietu, un tad nākamā apšaubītu iepriekšējo un tā ad infinitum. Jo man ir tik paralizējošas bailes apstāties pie kaut kā viena.